Istanbul «Trešā Daļa»

(Komentāri: 6) 25.09.07. 10:57 (trip)

Kārtējais ceturtdienas rīts, kas ne ar ko neatšķiras no citiem rītiem. Pulkstenis rāda nedaudz pāri astoņiem, un, ticiet man, miegs Stambulā nāk tāpat kā Rīgā. Vienīgais, kas nedaudz paātrina izkāpšanu no gultas ir brokastis, kuras negribas nokavēt, un neērtais viesnīcas spilvens.

Nekādu konkrēti izstrādātu un nospraustu dienas plānu mums nebija. Zinājām, ka gribam redzēt to un šito, ieiet tur un šiten. Tā paķēruši visu nepieciešamo - piepūšamo laivu, trīs glābšanas rinķus, kabatas lukturīti un sapieru lāpstiņu (par lāpstiņu joks, protams), devāmies ceļā.

Kā par pirmo apskates upuri krita Topkapi pils, kurā dzīvojis MahmedsKāviņutur, Ahmedsviņzinkāds un vēl daži vīreļi. Turklāt vienam no viņiem bija visai interesants sporta veids - bāzt maisos sava harēma sievas un mest viņas jūrā. Tā viņš esot „iemācījis nirt pēc pērlēm" veselām 280 sievietēm. Ņemot vērā pils un tā kompleksa iespaidīgos apmērus un rotājumus, sporta veids ir bijis gana ienesīgs.
Nē. Tik tiešām. Šitādu greznību es nebiju savām acīm skatījis. Mana viensantīmnieku un divsantīmnieku kolekcija nobāl pret to daudzo rubīna, dimanta un rotkalis vien zin vēl kādu akmentiņu dārglietām. Pat daudzie zīda paklājiņi, šķiet, bija vērtīgāki par manu kājslauķi.
Bet harēma gulta. Svētā Anna, Jēzus vecmāmiņ! Par seksadromu viņu saukt būtu zaimojoši. Tak ja tādā gultā iekāpj, tad tikai pēc nedēļas izkāpsi, jo būsi apmaldījies.
Īsāk sakot - visi tie sultāni, KāViņusTur, dzīvoja lielā pilī.

Taču ir viens Bet. Pils teritorijā turpinās celtniecības darbi. Jā. Tieši celtniecības, nevis renovācijas darbi. Tāpēc pametot šo kompleksu pār apziņu pārvilkās šaubu ēna, vai tik tā visa nav viena nelietīga krāpšana. Proti, ja nu viņi to visu, lielās gultas un dārgās rotaslietas, lēnītiņām iepērk un tapina pateicoties kāpostam, ko iesit no tūristiem.

Ak, jā. Pie ieejas pilī ir kontroles punkts ar metāla detektoriem un visu pārējo nepieciešamo. Vienīgais tie kontrolētāji tādi lētticīgi.
Kad biju izgājis caur detektora vārtiņiem un spalgi noskanēja brīdinājuma pīkstieni, tad naivie apsargi noticēja manam stāstam par ķēdi ar atslēgām, pat nenojauzdami cik auksts ir šis ierocis.

Pēc garās pastaigas pa pils dārzu, harēma guļamistabu un pārējām kompleksa ēkām, kurās izstādīti sultānu dārgumi, nolēmām apmeklēt Sofijas katedrāli.

Iekļūšana jau iepriekšējā vakarā no ārpuses apskatītajā templī maksāja 10 turku naudiņas (~ 4 Ls).

««« Informācijai: Gandrīz visās, tūristiem paredzētajās, iestādēs ir vienota ieejas maksa - 10 Liras.

Nu jā. Sofijas katedrāle.
Pēc kultūras un reliģijas vēstures lekcijās apgūtā bija radusies tāda kā bijība pret šo būvi. Ieejot iekšā šis viedoklis tikai pastiprinājās.
Neiedomājami plaša telpa un no milzīgā kupola nākošs dabīgais apgaismojums. Tik tiešām vienreizēji. Neviena fotogrāfija nespēs aprakstīt tās izjūtas, kas pārņem tur atrodoties un veroties apkārt. Nemēģināšu atrakstīt šī dievnama vēsturi, tādā veidā izplūzdams nevajadzīgās burtu straumēs, tomēr nedaudz pakavēšos pie vienas īpatnības.
Tūristam ir iespēja nokļūt šīs katedrāles balkonā, bet lai tur nonāktu ir, loģiski, jāpārvar augstuma starpība, kura šeit nav savienota ar kāpnēm, kā tas ir visur citur ierasts, bet gan ar vairākiem pandusiem. Turklāt pandusi nav veidoti no kaut kāda abrazīva materiāla, bet gan no akmens plāksnēm, kas laika gaitā ir noslīpējušies tik slidenas kā ledus. Tad nu šeit katrs varēja parādīt savu veiklību laipojot augšā un lejā. Ļautiņiem tika sniegta vienreizēja iespēja pārliecināties par balansēšanas prasmi vai tieši otrādi - par tās trūkumu. Gados vecāki pilsoņi vai cilvēki ar vājāku nervu sistēmu vilka nost apavus un plikām kājām mēroja šo ceļu.
Ja bija vēlme panākt lai cilvēks tuvotos dievam basām kājām, tad tas godam ir izdevies. Vismaz daļa no tūristiem tā arī darīja.

Izgājuši no Sofijas katedrāles nolēmām tuvāk iepazīt Zilo mošeju. Ņemot vērā, ka abi šie pieminekļi atrodas viens otram pretī, tālu nebija jāiet.

^{Istanbul (Pirmā daļa); Istanbul (Otrā daļa)}