Istanbul «Sestā Daļa — Noslēdzošā »

(Komentāri: 6) 08.11.07. 11:03 (trip)

Bija pienākusi sestdiena, un līdz ar to pēdējā ceļojuma diena.
Lielākā daļa no vēlētā bija apmeklēta un iespaidu sasmelti pilni spaiņi.

No plānotās kultūras programmas nebija izpildīti nieka trīs punkti, tāpēc lai labotu šo aplamību, tūlīt pēc brokastīm, ķērāmies pie atlikušo robu aizlāpīšanu.

Kā pirmais ielāps tika izvēlēts arheoloģijas muzejs.
Lai nokļūtu šajā saplēsto krūzīšu, apgleznoto šķīvju un smalki izšūdināto paklāju mekā tālu nebija jāiet. Turpat pa labi, garām Sofijas katedrālei, pa kalnu uz leju, cauri parkam, un galamērķis bija saredzams ar neapbruņotu aci.

Muzejs no tiesas liels. Katrā ziņā lielāks par manu virtuvi noteikti, un trauku skaits, lai gan saplēstu, arī krietni vairāk. Taču bez māla lauskām un citiem, manuprāt, nederīgiem krikumiem bija arī kas ievērības cienīgs — Aleksandra sarkofāgs.
Cilvēki mīļie, tik krāšņu zārku, ja tā to varētu nosaukt, es savu mūžu neesmu redzējis. Visādi smuki zirdziņi un cilvēciņi bija izgrebti šajā apskates objektā.

Taisnības labad jāatzīmē, ka neba varenā militārā komandiera sarkofāgs bija vienīgais, iespaidīgais, apskates objekts. Bija vēl. Bija daudz. Tik daudz, ka ja es sāktu uzskaitīt visu, tad tas būtu vienīgais par ko es rakstītu turpmāko mēnesi, šī iemesla dēļ par muzeju pietiks.

Izgājuši cauri Gülhane (lai ko ellē ratā tas nenozīmētu) parkam, izmetām nelielu loku gar jūru, un nolēmām ieturēt pusdienas. Ne jau šādā tādā iestādē, bet gan «Vientuļās Planētas»ieteiktā ēstūzī, taču tā bija milzīga kļūda, pēc kuras es to grāmateli biju gatavs noskalot kanalizācijā un palaist pašplūsmā pa Bosfora šaurumu. Šis restorāns, kuru mums ieteica ceļvedis, bija dārgākā, bezgaumīgākā sabiedriskā ēstuve, kurā mums pasniedza negaršīgāko maltīti visā ceļojuma laikā.

Ar šo kāzusu nepietika, lai «Vientuļa planēta» beigtu par mani ņirgāties. Proti — bija nolemts apmeklēt vecāko, kā tika apgalvots, Hamam'u Stambulā, kurā esot pabijušas visādas Mega Zvaigznes, un kura atrodas uz ielas X. Ķibele tikai tāda, ka tā pirts atrādās uz ielas Y nevis X, kā tas tika norādīts ceļvedī. Mēsls tā «Vientuļā Planēta».

Ņemot vērā to, ka man nepatīk apmeklēt iestādes kur ir mitrs un karsts, ekspedīcijā uz pirti devās Lēdija.
Pasākums izmaksāja aptuveni 100 turku naudiņas, toties sievišķis savā īpašumā ieguva ķemmīti, dušas sūkli un, atvainojos par intīmām detaļām, apšaubāmas kvalitātes biksītes.
Cik zinu — viņa tur esot kārtīgi izmasēta, aplieta ar ūdeni, pagulējusi uz kaut kādiem akmeņiem, vēlreiz izmasēta un atkal aplieta ar ūdeni. Vai nav feini?

Toties es pa to laiku vēl tuvāk iepazinos ar krogus dzīvi Stambulā.
Secinājums: viņi ne nieka nesaprot no dievu dziras — alus, un to lietošanas apmēriem.
Par mērķi šim pētījumam izvēlējos tuvāko krogu un viesmīli, kurš runāja salauztā angļu valodā.
Dzerot pirmo alus, pilsonis norādīja, ka es smēķēju par daudz. Kad izteicu domu par to, ka tā šobrīd ir tikai un vienīgi mana problēma, sāku nožēlot šo soli. Man vajadzēja piecas minūtes lai viņu pārliecinātu, ka tā ir mana, nevis viņa problēma.
Pēc domstarpību atrisināšanas pasūtīju vēl vienu kausu. Izvalbītu seju viesmīlis pieklājīgi apjautājās vai man neesot problēmas ģimenes dzīvē un vai sieva uz mani nav dusmīga. Kad biju apskaidrojis arī šo pārpratumu, bija pienācis laiks pasūtīt trešo devu dzēriena.
Izvalbīto izbrīnu , viesmīļa fizionomijā, nomainīja spocīga šoka grimase. Toties viņš kļuva nedaudz runīgāks, un bija gatavs apspriest futbola smalkās fineses.
Pie ceturtā pasūtījuma oberī pamodās azarts, un viņš solīja — ja es izdzeršu arī šo devu, tad piektais man būšot bez maksas. Lieki minēt, ka ar darījumu bijām abi pilnība apmierināti. Viņš — mirdzošām acīm un pārliecībā par to, ka tūlīt redzēs cirku. Es — par to, ka haļavnijs alus.
Tukšojot ceturto kausu, ar mani nāca iepazīties teju viss personāls.

No pirts atnāca Lēdija. Es pasūtīju piekto kausu — tas tiešām bija bez maksas. Viesmīlis, manāmi vīlies par neredzēto cirku un ģimenes saskaņu, iedāvināja katram pa bonbongai un atvadījās. Pieļauju, ka viņš pat ar muguras smadzenēm nenojauta, ka tas nebūt nebija pēdējais alus, ko tajā vakarā izdzēru.

Pa ceļam uz nākamo krogu aizlāpījām pēdējo caurumu. Apmeklējām iestādi, kurā aukstā kara laikā, pabijis ne viens vien krievu spiegs, un kurā mēs noskatījāmies neaizmirstamu, aizliegtu sektantu, priekšnesumu. Tā bija spocīgā Basilica Cistern.

Un tā nu es sēdēju Ataturk lidostā.
Biju cēlies 6:30, bet tobrīd plkst. rādīja 9:55. Līdz lidmašīnai, kas mani nogādās atpakaļ uz Rīgu, bija atlikušas nieka 2 ½ stundas. Un tobrīd laiku netērēju lai iegādātos BURBERRY smaržas, bet gan aizsāku tajās piecās dienās iegūto iespaidu aprakstīšanu.

^{Istanbul «Pirmā daļa»; Istanbul «Otrā daļa»; Istanbul «Trešā daļa»; Istanbul «Ceturtā daļa» Istanbul «Piektā daļa»}

rediiss

 

08.11.07. 11:10

zārks ar zirdziņiem - viiii! :)

Fanija

08.11.07. 12:02

Vai, cik labi par to alu! Man drusku līdzīgi izgāja:)

eermaniitis

08.11.07. 11:59

sestais uz eermaniisha reekjina luudzu

paldies, bet par hamamu buus jaaintervee leedija jehh

a briinumaini uz tevi nostiijaas tamdeelj ka ramadans ;-) hehh iraanaa savaaktu ticiibas policija kaa nieku ;_)

Pērkons: Tur vispār interesantas attiecības ar alu. Kad pastāstīju cik es vidēji izdzeru katru vakaru viņiem iestājās viegls šoks.

eermaniitis

08.11.07. 20:19

kas ir domaats ar "neaizmirstamu, aizliegtu sektantu, priekšnesumu"

vinjiem tachu sufi neskaitaas aizliegts un dejojoshie dervishi tie nevaretu buut ko ne?

Pērkons: Tie bija Derviši, kuriem šis ir vienīgais, oficiāli atļautais, rituāls.
Vismaz tā man stāstīja «Vientuļā Planēta».

eermaniitis

09.11.07. 12:39

;-) nu aizliegtie sektanti visnotalj ir teiksim taadi kaa "hAssasini" un redzeet vinju priekshnesumu arii buutu visnotalj neaizmirstams moments ;-) iipashi ja speej peecaak pastaastiit ;-)

Pērkons: :)
Dervišu dejošana izpaudas kā griešanas (whirling) ap savu asi vairākas minūtes pēc kārtas.

cloned_pt

12.11.07. 19:28

musulmaņi savus mistiķus (sūfijus) nemazam arī tik ļoti nemīl. tas tiesa.

Vārds

mails:

http://