Sprunguļi dubļos

(Komentāri: 5) 24.01.08. 10:53 (mudaki)

To, ka zeme griežas un laiks ir nepielūdzams, visi nojauš. Tāpat liela daļa ļaužu noprot, ka viņi mainās līdzi šim laika ritējumam. Viens ātrāk, cits lēnāk, bet tomēr mainās.
Izņēmums neesmu arī es, līdz ar to mana uztvere. Mēs kopā maināmies.

Tā piemēram, kad biju jauns un skaists, dzīve šķita gaiša un tīra kā avota ūdens, bet cilvēki — kā dreifējoši koka sprunguļi tajā. Taču laika gaitā, pieaugot prātā, miesās un garā, uztvere par lietām krasi mainījās. Tīrais avota ūdens kļuva par dubļainu peļķi, bet sprunguļi.... Jā, sprunguļi palika. Tikai arvien vairāk iezīmējās tas, cik šie koka gabali ir neaptēsti un truli. Vismaz lielākā daļa noteikti. Gadās, protams, kāds labi izvirpots lietas koks, taču lielākā daļa ir prasti sprunguļi.

Lūk. Tā šodien, mērojot ceļu uz alus pārstrādāšanas cehu «Kamareli», aizdomājos. Kādreiz, sen senos laikos, pie sevis smīkņāju par pilnmēness tuvošanos un tā iespējamo ietekmi uz neaptēsto sprunguļu apziņu. Protams, zināju nostāstus par garīgi nelīdzsvarotiem cilvēkiem un mēness fāžu iespaidu uz tiem, taču par pārējiem tikai pavīpsnāju. Šodien manas domas mainījās.

Nezinu, varbūt cilvēki ar katru dienu paliek ar vien robustāki, vai varbūt tiešām viņus ietekmē pilnmēness. Pirmo no iespējām es neizslēdzu. Tieši otrādāk — es sliecos viņai ticēt arvien vairāk, taču mēness fāzes arī dara savu, vismaz šodien par to pārliecinājos.

Тупеют на глазах!
Ielās uz pusi vairāk frīku, kuri iereibuši tik tālu, ka streipuļo pa ietvi vienā brīdī pieturoties pie loga palodzes, bet otrā — pie garām braucošās automašīnas durvīm. Veikalā, kurā parasti pērku smēķus, abas pārdevējas afekta stāvoklī. Viena, noliekusies pār coca cola iepakojumu, skaļi deklamē kaut ko par pašu nelabo un fiziski izmantoto māti, bet otra — atradās tādā transā, kādu es varētu dabūt pamatīgi appīpējies zāli, iedzēris nomierinošus medikamentus un virsū uzdzēris alu. Man pat šķita, ka kases aparāts viņas ietekmē strādā uz pusi lēnāk. Alus pārstrādes cehā — derdzīgais jaunietis, kurš ikdienā tur uzturas, kura rīkle spētu ēkā radīt plaisas, un kura trulums būtu jāliek kā etalons, pārspēja pats sevi. Vēl slimākas, vēl tukšākas, vēl jēlākas klaigas nāca no telpas stūra, kurā viņš sēdēja.
Vienīgi blondais viesmīlzaķis turējās līmenī. Par to viņai liels paldies.

Ko es ar to visu gribēju teikt? Cilvēki un neaptēstie sprunguļi, es jūs lūdzu — nepaliekat vēl trulāki. Pasperiet to guntiņas pagalīti, ejiet caur to sidraba birzi un nolauziet katrs pa zariņam, tikai nepaliekat vēl stulbāki. Pat ne pilnmēness ietekmē. Lūdzu!