300 metri virs zemes

(Komentāri: 4) 28.07.08. 11:52 (trip)

Pārcilvēcisks spēks mani parāva atpakaļ.
Jau nākamajā brīdī kāds aiz muguras, mierīgā balsī, nokomandē

— Skrienam.

Un es skrēju. Labā, kreisā, labā un... Nākamie trīs soļi vairs neatspērās pret cieto pamatu, bet gan bezjēdzīgi spirinājās pa gaisu.

— Vari sēsties. — balss aiz muguras atļāva.

Es ierausos dziļāk krēslā un sāku lūkot apkārtni un uzparikti, kurā sēžu. Vējš šeit ir spēcīgāks nekā uz zemes.

Esmu pieāķēts trosei, kuru vilka sarkans punktiņš, kas uz zemes bija apvidus auto Нива. Taisni priekšā, aiz šķietami niecīgas kokaudzes, kas patiesībā ir kārtīgs mežs, redzama jūra.

— Cik augstu esam? — ieinteresēti jautāju.

— Apmēram 90.

— Mhm. Tātad, pēc idejas, mēs būsim trīs reizes augstāk.

— Nu, aptuveni tā. Jā! Jau 260 metri. — Mierīgā balss aiz muguras.

Bija pagājusi varbūt nepilna minūte. Nezinu. Tur augšā laiks skrien nemanot, un mēs bijām pacēlušies nedaudz augstāk par 300 metriem.

— Tagad! — Nesteidzīgi norīkoja balss.

Un man vajadzēja atvienot trosi, kas izstiepās līdz pat tam sarkanajam punktiņam. Tam apvidus auto.

Un tad brīva planēšana. Televīzijas tornis mazāks kā sērkociņš. Putns, kurš pārsteigts šķērsoja mums ceļu, iespējams būtu gribējis pielikt spārnu sev pie deniņiem un pagriezt pāris reizes. Pilnīgs miers. Nekāda stresa. Viss cilvēciskais ir palicis tur lejā. Pie tā sarkanā punktiņa, kas ir tālu zem manis.

„Maz. Stipri par maz." Tās bija vienīgās domas, kas šaudījās manā galvā, pēc piezemēšanās. „Tur augšā varētu dzīvot!".

Un es atkal sēžu savā vienpadsmitajā stāvā. Savā tronī. Modies astoņos no rīta, lai nepilnas desmit minūtes izbaudītu paraplāna sniegto baudu.

Lai, pēc klajā laukā pavadītas dienas, kā sniega apsnidzis sartvaidzis sēdētu un atcerētos tos mirkļus gaisā. Mirkļus, pēc kuriem es zinu par kripatiņu vairāk nekā citi mirstīgie.

^{Click uz bildes}