Happy Mērsrags To You

(Komentāri: 4) 01.08.08. 12:44 (trip)

Otrdiena. Laikrādis nosit astoto rīta stundu. Citus rītus es šajā laikā vēl vārtītos palagos un demonstratīvi pagrieztu muguru spožajam kamolam aiz loga, bet te — pakoju somā maizītes, bulciņas un rezerves velosipēda kameru.

Astoņi trīsdesmit, jeb septiņi deviņdesmit, jeb pusdeviņi. Jādodas pirmajā pārbraucienā līdz VEF kultūras pilij, kur vienkopus savāksies drošsirdīgo ceļotāju kluba biedri, lai sēstos nofraktētajā Mercedes Benz Sprinter, kas mūs nogādātu lielmiestā, jeb mazsādžā — Mērsragā.

Jau pēc desmit metriem ir skaidrs, ka kādam transportlīdzeklī nav skaidrs kurp doties, un es varu apgalvot vienu — tie nebijām mēs. Taču pēc minūtes noliktais kurss tika precizēts mums vajadzīgajā virzienā. Lieta bija tāda, ka šoferītim Mērsrags bija sajucis ar Saulkrastiem.

Ceļojums var turpināties.

Turpināties — tieši līdz benzīntankam «Statoil», kas uz Jūrmalas šosejas.

Ārā spīd saule, tankštelles bodē nopērkams vēss alus, sievietēm kafija, Sprinterim dīzelītis...

Tiešām Sprinteris. Jo no pirmā Pit Stop Vācijas autoražotnes lepnums Mercedes bez vilcējspēka un divreiz pārrauta striķīša nekustēja no vietas.
Lai nu kā, bet otro alu varēja malkot salonā, kas vēja spārniem mūs tuvināja ilgi gaidītajam Mērsragam. Pilsoņi laimīgi, sejās smaids, automāšīnas magnetola dzied «Земля в Иллюминаторе», bet cloned_pt Tomu Toms uzstājīgi stāsta, ka esam nedaudz novirzījušies no kursa. Skaidrs ir viens — šoferis nebija pie vainas. Pie vainas bija Sprinteris, kas bija aplīmēts ar kaķu pēdiņām un dīvaina paskata minkām. Ja es būtu tā aplīmēts — arī slapstītos pa klusākiem ceļiem.

Jau atkal, lai nu kā. Pulkstenis rādīja tik, cik nu viņš rādīja un pieci lieliski cilvēki, šķīrušies no ± 45 LVL (summā, protams), bija nokļuvuši vienīgajā Mērsragā Latvijā.

Līdzi paņemtās maizītes, bodē iepirktais alus un tēja. Katram pēc vajadzībām un nopelniem. Un varam beidzot sēsties uz saviem metala bērīšiem, lai ,aplūkojot tuvāko apkārtni, dotos Engures virzienā.

Pirmais apskates objekts — Mērsraga bāka.
Neliels apraksts — atrodas pie jūras, sētas ieskauta balta bāka. Bākai kaimiņos pussabrukušas ēkas. Apkārt koki. Liekot roku uz sirds varu teikt — citur es tādu bāku neesmu redzējis.

Ja kāds nezināja, tad Mērsragā dzīvo feini ļautiņi. Tā vietā lai mūs palaistu uz Mērsraga molu, kas atrodas kaut kādā sētas apjostā teritorijā, viņi mūs nosūta uz "ļoti labu ceļu", pa kuru varot nokļut līdz tam molam. "Ļoti labais ceļš" izbeidzās tieši jūrā. Laikam bija pārāk liels paisums. Nakamā laipnā sieviete, kura vieksmīgi noturēja aizsargvalni no neaicinātajiem mola apmeklētājiem, mūms pastāstīja par dabas takām, bebriem, skatu torņiem, zilām govīm un ko tur vēl nē, bet uz molu tā arī nepalaida. Vienvārdsakot — viesmīlīgi un laipni ļautiņi. Nu, nekas. Mēs atkal apseglojām bērīšus un turpinājām ceļu Engures virzienā.

Dienas vidus, un rodas nepārvarama vēlme ieēst un iedzert pusdienas. Precīzi vairs nepateikšu kurā tieši no visiem barankciemiem tas ēstūzis atradās, lai gan vajadzēja pierakstīt. Tā viena vienīgā iemesla dēļ, lai brīdinātu citus potenciālos apmeklētājus.

Jau iepriekš atvainojos, ka smalko restorānu atļāvos nozākāt par prastu ēstūzi. Dodu desmit zaļās karotītes un visas zvaigznes, kas debesīs. Kā lai es nepiešķiru pelnītos ordeņus, ja in the middle of nowear, kaut kādā Bulciņciemā, cenas ir augstākas nekā Vecrīgā? Kārļa Kalna alus maksā 2 LVL. Pārtikas cenas atbilstoši Jūrmalai «Jaunais vilnis» laikā. Neskatoties uz to, ka pie ieejas lepni plīvoja sarkans karogs ar baltiem burtiņiem «SARKANS», nepārvaramā vēlme kļuva viegli pārvarama.

Daiļā dzimuma pārstāves notiesājušas aukstās zupiņas, bet divi matainie, viebdamies pie katra malka, bija iedzēruši pusdienas, ekskursija varēja turpināties.

Engure.

Nobraukti aptuveni 40 km. Otrais mēģinājums aizpildīt kuņģi ar barības vielām. Kafejnīca/ restorāns/ krogs «Būda». Alus — «Krušovice», kas negaršo pēc «Krušovice» 1 LVL kausiņā; «Užava» 1.5 LVL. Karbonāde 4.5 LVL. Vēl ar vien nepamet sajūta, ka mūs kāds grib smagi piečakarēt. Taču ēst gribas.

Pēc nodedzināto kaloriju atjaunošanas ceļš ved uz potenciālo naktsmītni «Klāņas».
Kam peldes jūrā, CSI un kas tur vēl nē, kam alus un biljards. Bet pilnīgi visiem nogurums un miegs.

UZMANĪBU!
Putuplasta starpsienas, garš gaitenis un Igauņu bērneļi kā kaimiņi var iznīcināt jebkādu vēlmi radīt pēcnācājus!

Rīts. Igauņu bērneļi. Dipu dapu, dipu dapu, dipu dapu uz vienu gaiteņa galu. Dipu dapu, dipu dapu, dipu dapu uz otru. Un tā kādas minūtes desmit noteikti. Kad, pēc dipu dapu, aiz loga sāka darboties motorzāģis mani nervi vairs neizturēja. Atvēris acis un nobijies no "lustras" gāju uzmeklēt pārējos drošsirdīgos ceļotājus.

Sakravājuši pekelītes devāmies ceļā. Par orientējošu galapunktu nospraužot Kaugurus.

Pēc nomītiem padsmit kilometriem sāka izstrādāties pastiprināta vēlme pēc materiāla žokļu kustināšanai. Tāpēc tika piestāts kafejnīcā/ restorānā / krogā. Laimes māte mums bija pavērsusi pareizo vaigu, jo uz durvīm stāvēja rakstīt, ka šmorēt, cept un vārīt iestāde sāks tikai 12:00. Mans laikrādis rādīja 12:05. Jau pēc mirkļa sēdējām pie galda gaidot pasūtītās šniceles, omletes, salātus, krabjus, omārus, zušus, lašus, steikus un divas varītas olas.

Ak, jā! Jo tuvāk Rīgai, jo cenas draudzīgākas, ja kas.

Tad, vienā no barankciemiem, peldes un alus. Un atkal ceļā.

Nākamais pieturas punkts — autobusa pietura «Atpūtas». Uzskatu, ka nedrīkstēja neizmantot iespēju uzpīpēt un atvilkt elpu.

Un tur, rokas stiepiena attālumā, Kauguri.

Līdz ar to «Klondaika» un vilciens.

Ar pēdējo gan varēja sanākt kāzus, jo no Kauguriem mums biļetes pārdeva tikai līdz Torņkalnam. Tālāk vilciens nebraukšot.
Kā paskaidroja kontroliere — st. «Rīga» esot mīnēta.

Lai nu kā, vilciens tomēr sasniedza mums nepieciešamo gala staciju.

Tad vēl tikai līdz VEF kultūras pilij, kur pārkapjot Sabiedriskās kārtības noteikumus, izdzērot pāris alus, nosvinējām veiksmīgo pārbraucienu.