Ch.5 — nerūsējoša tērauda

(Komentāri: 0) 27.08.08. 10:25 (skripts)

Es pamodos uz plaukta, drebēdams un trīcēdams pie visām miesām. Kāds bija pagriezis mazo slēdzi līdz galam, likdams man nedaudz palēkties. Acīgāks vērotājs to noteikti pamanītu, bet šobrīd vienīgais acu pāris, kas atradās telpā, bija piekalts citam objektam, ko es nesaredzēju.

— ... Runā Rīga! Pareizs laiks... .

Labdien. Mani sauc radio un es dzirdu skaņas. Skaņas, trokšņus, balsis un melodijas, un es esmu no tām atkarīgs. Jau neatminamu laiku neesmu izbaudījis klusumu un, taisnību sakot, to nemaz nevēlos. Pat tad, kad nav pagriezts mazais ripulis manos sānos, es to visu, augstāk uzskaitīto lērumu, saņemu tieši vēnā no sava kundzes un pavēlnieces — antenas.

— ... Amerikas balss no Vašingtonas...

Mēs, radiouztvērēji, esam personības, kurām ir dažādi raksturi un sejas. Pat niķi un atkarības ir dažādas, neskatoties uz to, ka sūtība visiem viena — reducēt jūsu maņas līdz minimumam. Notrulināt uztveri un domāšanu līdz līmenim, kurā jūs kļūtu atkarīgi no viļņu svārstībām un informācijas atkritumiem kurus mēs sniedzam. Un ticiet — mums tas izdodas, jo mūsu asinsvados ir neskaitāmi daudz drazas, kuru iebaro antena.

— Говорит Москва...

Par antenu runājot, - man viņa ir gan māte barotāja, gan posts. Viņa, kā prasmīgs narkotiku dīleris, mani ir uzsēdinājusi uz dažādiem viļņiem, no kuriem paši apdullinošākie ir ultraīsviļņi. Un es vairs nespēju bez viņiem dzīvot, tāpat kā jūs nespējat dzīvot bez maizes, ūdens un mēsliem ko sniedz plašsaziņas līdzekļi, tai skaitā mēs — radio.

— ...bum, bum, bum, bum, supermegahit radio, bum, bum, bum...

Bet visur kur bauda, ir arī posts. Jeb, šajā gadījumā, sāpes. Sāpes kuras izraisa antena, jeb, pareizāk sakot, jūs. Ik reizi, kad jūs izvelkat manu kundzi un pavēlnieci, pār mani pārskrien mokošas sāpes. Tādas, kādas pārņem zirgu, kad viņu žokejs parauj aiz pavadas. Tādas, kādas pārņem jūs, kad kāds ar varu rauj zobu bez pretsāpju līdzekļiem. Bet tad, kad jūs antenu atkal sabīdāt sākuma stāvoklī, sajūta ir tāda it kā kāds šo zobu mēģina iebakstīt atpakaļ. Un tā atkal un atkal, turpu šurpu. Izrauj un baksta atpakaļ. Tas sāp!

— ... mākoņains laiks, brīžiem lietus...

Ak, jā! Un vēl ir tādi nedaudzie mirkļi, kad skaņas manī guļ un krāc, apsegušās ar savām daudzajām ausīm. Bet tās kuras neguļ — smejas par tām, kas krāc. Tas rada tādu trokšņu jucekli un vibrēšanu manā vēderā, kas liek frekvenču skalai nobīdīties. Un tad, mūs ieslēdzot, jūs, jau atkal, ņematies raustīt antenu.
Bet mēs jums atriebsimies. Mēs reducēsim jūsu maņas līdz minimumam, notrulinot uztveri un domāšanu.

— Sākam raidlugu «Dzintara kapsula».

Kāds pagrieza apaļo ripuli manos sānos, un es aizmigu.

«Ch. — Ievads ; «Ch.1; «Ch.2; «Ch.3; «Ch.4