.
Ch.6 — kā dzintars
(Komentāri: 1) 28.08.08. 15:20 (skripts)
Mani pamodināja tas, ka kāds man sejā iešļakstīja auksta ūdens strūklu no izsmidzinātāja. Es to nosauktu par piespiedu modināšanu. Tādu, kādu mani vecāki pielietoja brīžos, kad negribēju mosties lai dotos uz skolu. Dzestra ūdens šalts un es biju „kaujas gatavībā".
Es esmu es, taču vairs neatrodos baltajā kubā. Nē. Šis nepavisam nav kubs. Šī ir pilnīgi sveša un man nepazīstama telpa. Jeb precīzāk, krātiņš kādā ļaužu pilnā zālē. Zālē ar sasmakušu gaisu, ar šķebinošu pelējuma smaku, ar cilvēku pūli, kas savā, man nesaprotamā, sistēmā drudžaini mainās ar naudas zīmēm.
Mana seja bija piespiesta metāla stiepļu pinuma nožogojumam, kas slējās vēl krietni virs manis un iedūrās griestos. Grīdas segums šķita kā biezs, spēcīgi nostiepts, polietilēna iepirkumu maisiņš — atsperīgs. Pēc izskata būris varēja atgādināt boksa ringu, tikai ar to atšķirību, ka šis bija apaļš un norobežojošo virvju vietā žogs. Žogs ar divām nosacītam ieejām tajā — viena man aiz muguras, bet otra diametrāli pretējā pusē.
Es tur stāvēju viens. Ietērpts apspīletos trikotāžas šortos, un skaļa, kā rēcošu zvēru, pūļa ieskauts. Man palika kauns.
Te pēkšņi mani kāds sagrāba aiz pleciem un strauji, kā makšķernieks piecērt lomu, pavilka atpakaļ, liekot ar muguru ietriekties nožogojumā. Nez no kurienes uzradusies baltā gumijas cimdā iespīlēta roka manā mutē iebakstīja kaut kādu plastmasas gabalu, kas lika man aizrīties ar savām siekalām. Aptuveni tādu pašu izstrādājumu biju redzējis hokejistu mutēs, Kapa, laikam, tā viņu sauc.
Man sametās nelabi, jo no šāda neierasta svešķermeņa mutē es nevarēju pilnvērtīgi paelpot.
Nodzisa gaisma. Pūlis ieaurojās vēl skaļāk nekā iepriekš, un tad aurošana pārauga ovācijās. Gaisma atkal tika ieslēgta, un es pretējā pusē ieraudzīju Viņu.
Man uzreiz kļuva skaidrs, kāpēc pēc pirmās pilnvērtīga miega pavadītās nakts, es pamodos kā grāmata. Tobrīd vēl tam nepievērsu uzmanību, taču atrodoties ringā, ja tā to varēja nosaukt, es atcerējos grāmatas nosaukumu. Tas bija — «Kā izdzīvot».
Un es sapratu to, kāpēc pēc ceturtās nakts es pamodos kā radio. Jo, tieši tobrīd, kaut kur plašajā zālē, atskanēja man zināmā čerkstoņa no kuras es spēju izlobīt vien pāris frāzes — „... dāmas un kungi... šodien... labajā...kreisajā...noteikumi... bez..."
Viņš stāvēja man tieši pretī. Tikpat puspliks cik es. Un uz kreisā pleca Viņam bija melns tetovējums, kura zīmējumu nevarēju saskatīt spilgto prožektoru gaismas dēļ.
Viņš, mans kaimiņš baltajā kubā. Tas pats, kuru es redzēju pagriežot kubu un ieskatoties caur ventilatora caurumu. Tas pats, kurš sēdēja uz grīdas, vilka gaisā apļus un ik pa brīdim skanīgi iespurdzās „Ha-Hā". Tikai šoreiz viņš nevilka apļus un nespurdza. Viņš ar drūmu skatienu caur pieri urbās manos acu ābolos. Tā, itkā mēģinādams viņas ar savu skatienu iedzīt man pakausī. Tas bija biedējoši.
Un tad atskanēja gongs. Nekādas peldkostīmos tērptas meitenes, kuras nestu paziņojumu par pirmā raunda sākumu. Nekas, kas liecinātu par to, ka būs otrais vai trešais raunds. Neviena cita, izņemot mūs, ringā nebija. Pat tiesneša ne.
Viņš sāka manā priekšā kustēties kā marionete, kuru aiz simts aukliņām meistarīgi rausta kāda neredzama roka. Izlocīties un lēkāt tik neiedomājami izaicinoši, ka man nekas cits neatlika kā apbrīnā pavērt muti, no kuras, tajā pašā brīdī, izkrita tur iestūķētā plastmasa.
Mans kuba kolēģis, kurš šobrīd bija pārtapis par ļaunāko murgu, šķiet, to bija gaidījis, jo acumirklī manā apakšžoklī ietriecās viņa akmens cietā dūre. Jau nākamajā mirklī es tiku iegrūsts metāla sietā, sagrābts aiz ceļiem, kā pūciņa, lai gan sveru pie simts kilogramiem, pacelts gaisā un norauts uz dzintara krāsas grīdas.
Vēl pēc mirkļa Viņš ar ceļiem bija atpsiedies pret manām krūtīm ielaužot ribas. Un es dzirdēju troksni, kurš radās salūztot manam zobam, tieši tā, kā tas bija ar radio antenu, tikai šoreiz man neviens to nebakstīs atpakaļ.
Un beidzot es ieraudzīju viņa tetovējumu. Lai gan ar aizpampušām acīm, tomēr saskatīju. Tas bija vells. Pats nelabais, ja jums tā tīk. Belcebuls, ja kāds vēl nesaprata.
Virs tā bija rakstīts Xunerum Systemus, bet zem tā «Aldele capome, xunerum systemus».
Cīņa parterī nebija ilga, jau pēc pāris sekundēm es vairs nevarēju izturēt sitienu krusu, kas kapāja manu galvu. Un tad šķita, ka es ne tikai dzirdu, bet arī redzu skaņas, kas lēni planē virs galvas ar savām lielajām ausīm, ietinot mani tumsā.
Viss.
Vēl tikai kāds ar varu pavēra manas pietūkušās lūpas un iemeta starp tām bezkrāsainu kapsulu.
Klusums. Tumsa.
«Ch. — Ievads ; «Ch.1; «Ch.2; «Ch.3; «Ch.4; Ch.5
matiss
31.08.08. 20:28
"bezkrāsaina kapsula" būtu balta vai cairspīdīga? NU, vispār jau nav svarīgi... Kautkā kopumā mazliet atgādina vecās labās krāsainās pasakas by I. Ziedonis.