Rīga – Dikļi – Rīga

(Komentāri: 3) 09.09.08. 14:33 (trip)

Tā nu ir sagadījies, ka tieši pirms gada, 9. septembrī, es pamodos viesu nama «Xcelsus» numuriņā, kur visapkārt bija izmētātas rožlapiņas, bet man pirkstā uzmaukts laulības gredzens.

Jā. Tieši pirms gada mani apgredzenoja , un, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka pēc šī gada esmu sveiks un vesels, ja nu vienīgi celis - tas gan vēl joprojām ir ūdenī un brīžiem smeldz.

Šīs gadadienas sakarā izveicām nelielu ekskursiju, kas sevī plānoja ietvert Bīriņu un Dikļu pils apmeklēšanu, pēdējā no tām nakšņojot.

Tātad, sestdien svētdien, sapakojuši somās sešpadsmit fotoaparātus ar kopumā trīsdesmit diviem objektīviem un pieciem statīviem, devāmies Juglas virzienā, lai pamestu savu dzimteni, mājas - Rīgu.

Kad bijām tikuši līdz krogam «Pie Brāļa» es sāku bažīties, ka nepalaižu garām pagriezienu uz Raganu.
Nezinu, kas tieši tur bija pie vainas, bet šo zīmīgo pagriezienu es tā arī nepamanīju. Toties ievēroju 10, nē 20, nē 30, nē , pie vella, vismaz 1000 riteņbraucējus, kuri nesteidzīgi minās no Siguldas uz «Sēnītes» pusi. Bet jau nedaudz vēlāk, pēc neliela ceļa posma, es savā priekšā pamanīju sastrēgumu, kuru veidoja gara, nu ļoti gara autobraucēju rinda, kuri vēlējās doties Siguldas virzienā.

Kad desmit minūtes es nebiju izkustējies no vietas, manā labajā ausī sāka čivināt balstiņa, kura klāstīja kaut ko par izbojātu dienu, nedēļas nogali, mēnesi un sauli. Īsāk sakot, es pārkāpu ceļu satiksmes noteikumus, riskēju ar savu un citu dzīvībām, un pats par to visu baidījos.

Tātad, es šķērsoju braukšanas virzienus atdalošo zaļo zonu, nonākot otrajā, tātad ātrajā braukšanas joslā. Deļ šīs atrakcijas man nācās pārslēgt pārnesumus tādā ātrumā, kā tiem tur, kuri pārslēdz pārnesumus tādā ātrumā. Un tas viss, lai izvairītos no BMW, kas man tuvojās reaktīvās lidmašīnas ātrumā.
Ar to viss nebeidzās. Es, protams, pēc iespējas ātrāk pārvietojos uz pirmo joslu. Pirmkārt tāpēc, ka tuvojās «Sēnīte» un pagrieziens uz Raganu, otrkārt, lai izvairītos no tā paša BMW. Taču, jau pēc sekundes manā priekšā norisinājās drāma, kuras rezultāts varēja būt traumatisks. Proti, kāda rūsas krāsas matu īpašniece sāka izveikt tādus manevrus, kas līdzinājās alkoholu lietojuša oda lidojumam. Un tas viss manā acu priekšā, liekot tā saspiest bremzi, ka riepu kaucoņa izbiedēja pārdesmit kilometrus tālāk guļošo stirniņu.

Jāatzīst, ka turpmākais ceļš līdz Raganai un pagriezienam uz Bīriņiem bija garlaicības kalngals. Vairākus desmitus kilometru pārvietojoties aiz velomaratona ar vidējo ātrumu 15 km/h.

Tālāk pāris biudītes.

Šādi izskatās iebraukšana Bīriņu pilī.

Iekļūšana pils teritorijā maksā vienu republikas latu, bet ja ir vēlēšanās apmeklēt arī pils iekštelpas, tad būs jāšķiras no vēl viena lata. Izcenojums, protams, vienai personai.

Pili ieskauj paliela teritorija, kurā izvietotas tādas atrakcijas kā «Mīlestības Saliņa»; «Bišu dārzs»; «Putnu dārzs»; «Dzirnavas»; «Šūpoles» un vēl, un vēl. Ir arī «Mīlestības ozols» - liels ozols vulgaris, kurā jaunlaulātie, kādas uzstājīgas vedējmātes ietekmē, met bantē iesietus zvaniņus. Tā nu tas ozols tur stāv ar visādiem tādiem zvaniņiem.

Un tad, protams, tur ir arī kapenes.

Un kaut kāds putns. Liels tāds. No koka.

Pils telpas un vēsturi laipni izrādīja pilsone, kurai mēs bijām samaksājuši naudiņu. Jauniete aizrautīgi stāstīja par spoku Emīliju un barona dēlu, parādīja divas klavieres, vairākus kamīnus, lustras un kāpnes. Izveda arī uz terases, no kuras bija redzama lapene, kurā jaunlaulātie... vells viņu zin, ko viņi tur dara.

Tālāk mūsu ceļš vijās uz Limbažu , bet pēcāk uz Valmieras pusi, lai nokļutu aptuveni pa vidu starp šīm pilsētām - Dikļos. Pilī, jeb, manuprāt, muižas ēkā, kurā paredzēts ieturēt vakariņas, padzert burbuļūdeni un vispār - rast sev naktsmājas.

Pati ēka gan interjera, gan visādā citādā ziņā man patika krietni vairāk nekā Bīriņu pils. Krāsu gammas un visi citi mazsvarīgi sīkumi, kas piesaista manu uzmanību.
Tik tālu viss bija labi.
Pienāca laiks vakariņām. Jāsaka, ka restorāns arī 120 km no Rīgas ir restorāns, jo par vakariņām tika samaksāti 30 LVL. Ja ieturējāmies ap sešiem, tad pēc trīs stundām man gribējās atkal ēst. Bet tie pieci jēra gabaliņi un trīs, putrā saspiesti, kartupeļi bija garšīgi, jā.
Toties burbuļūdeni malkojām uz terases. Ārā silts, blakus neviena, ja neskaita kaut kādus siseņus, kuri monotoni sisināja pavadījumu šajā vakarā.

Naktī es redzēju spoku! Vai pat divus. Un visu nakti nevarēju normāli gulēt. Aizmigu uz pārdesmit minūtēm un modos augšā, bet kopš divas reizes, atverot acis, redzēju tos pēlēkos stāvus, paslēpu galvu spilvenā un pavisam nedaudz baidījos. Un tā visu nakti.
Bet tad, kad es beidzot iemigu, ap sešiem rītā, sapnī redzēju Volandu, Azazelo un Begemotu. Ar Volandu draudzīgi sarunājāmies, bet Azazelo satiku, kad aptiekā aptiekārim palūdzu kausiņu alus. Viņam, tam Azazelo, uz degungala bija apaļš traips. Tāds, itkā viņš ar degungalu būtu iebraucis trauciņā ar zilganu krītu. Begemotu gan redzēju tikai pa gabalu, kā dežavu.

Taču veiksmīgi sagaidīju rītu un izmantoju iespēju paplunčāties baseinā un vannā, kurā bija automatizēta burbuļu piegāde veidojot difūziju ar ūdeni.

Atpakaļceļā radās doma iebraukt Jērcēnos un Tožās, taču mani pārņēma cilvēcīgs slinkums, un šo divu ciemu apmeklēšanu es atliku uz citu reizi.