BOLOŅA – MĒRCE, EKO UN UNIVERSITĀTE

(Komentāri: 1) 18.05.09. 12:46 (trip)

_{Turpinājums Italjāno - non turismo.}

Tā kā mana bāzes pilsēta bija Boloņa — par viņu arī visvairāk iespaidu.

Mērce.

Protams, ka Boloņa ir Boloņas mērces un lazanjas dzimtene. Lazanjas sastāvā ir tā pati Boloņas mērce, un tas ir viens no nedaudzajiem ēdieniem, ko protu pagatavot Pērkonam pa prātam. Tagad varu palielīties, ka esmu ēdusi arī ĪSTO, paštaisīto mērci un sacepumu ar paštaisītajām makaronu plāksnēm.

Paši itāļi uzskata, ka īstu mērci un no tā atvasināto kārtaino sacepumu gatavo tikai Boloņā, bet, piemēram, īsto picu gatavo — tikai tās dzimtenē — Neapolē. Man gan tas ir pilnīgi vienalga — galvenais, lai būtu garšīgi. Šajā sakarā biju pārsteigta, ka viena no klasiskajām itāļu picām, kuras nosaukumu diemžēl neatceros (Margarita tā nebija), bet garšu gan..., bija pārklāta ar meksikāniski asu salami un nežēlīgi sāļām, palielām un violetām vietējām olīvēm ar kauliņiem (Dānijā tādas olīves sauc par „grieķu olīvēm"). Picas pamatne bija visgaršīgākā — plāna un kraukšķīgām maliņām, bet diezgan paliela.

Ja par picas izcelsmi esmu dzirdējusi, ka tā ir gatavota no tā, kas gadījies pa rokai — mīkla, tomati, siers, olīves vai jebkas cits, kas atrodams ikvienā ledusskapī, lai piepildītu vienkāršos, itāliski burkšķošos zemnieku vēderus, tad par lazanjas izcelsmi man nav ne jausmas. Pieļauju, ka tā ir tikpat prozaiska —, piemēram, kādai Boloņas saimniecei uznāca nepārvarams slinkums griezt makaronu plāksnes smalkākos tagliatelle

vai spagetti makaronos/pastā, un viņa sameta veselās plāksnes kopā ar Boloņas mērci, un mieriņš. Varbūt kādam ir kāds labāks vai patiesāks skaidrojums?

Kamēr meklēju attēlu 'tagliatelle' makaroniem, uzzināju, ka arī tie ir „no rajona" —, t.i., no Emīlijas-Romānijas rajona, kurā atrodas Boloņa. Līdz ar to mans augšminētais pieņēmums par lazanjas izcelsmi liekas vēl jo ticamāks.

Eko.

No šī paša rajona ir arī „puisis no rajona" Eko, plašāk pazīstams, kā Boloņas universitātes profesors Umberto Eko un romānu par viduslaikiem — «Rozes vārds», «Bodolīno» un «Fuko svārsts» — autors.

Pastaigājoties pa Boloņas vecpilsētu un baznīcām, saprotu, kur iedvesmu/noskaņu saviem viduslaiku romāniem varētu būt smēlies Eko. Visinteresantākā man likās Dominikāņu baznīca. Tās ārpusē atrodas citur neredzēti, kā augstās akmens nojumēs iekārti akmens zārki, kas man atgādināja bērnībā redzētās krievu pasaku filmas, precīzāk — lādi, kas karājas nepieejamā vietā un kurā glabājas Nemirstīgā Kaščeja nāve.

Bet pašā baznīcā atrodas Svētā Dominika kaut kāda ķermeņa daļa —, ja nemaldos, galva. Aiz stikla sieniņas, nu gluži kā Saulcerīte stikla zārkā, gulēja kāda mūka (?) figūra. Tas izskatījās nedaudz spocīgi. Bet pats labākais bija paši mūki, kuri valkāja baltus apmetnīšus ar baltām kapucītēm — nu smuki, nu! Sajūta tāda, it kā baznīcas telpās būtu apstājies laiks, ignorējot visu to progresu, kas atradās aiz ārdurvīm. Mani realitātē atmeta žvadzošu dzelzs atslēgu saišķis, kas pacelts mūka rokā vēstīja par to, ka baznīca tiks slēgta, jo — Boloņas baznīcās ir arī pusdienu pārtraukums, kas var ilgt vairākas stundas laika posmā starp 12.00 un 16.00. Un ne jau tikai Dieva kalpi ieturas šajā laikā, arī citi boloņieši pilnībā nododas vienam no galvenajām itāliešu dzīves sastāvdaļām — ēdienam (otra ir futbols), tādēļ šajā laikā nekādu biznesu nesabīdīsi — ne ar mirstīgajiem, nedz arī ar tiem otriem.

Arī, klājot galdu, vai vienkārši ikdienas solī itālieši mēdz piesaukt Eko. No sākuma, nesapratu, kāpēc, piemēram, uzliekot uz galda pēdējo šķīvi, ir jāpiesauc rakstnieks un profesors vienā personā. Izrādās, ka 'eko', neburtiski tulkojot, nozīmē 'nu tā' vai 'nu lūk'.

Pašu profesoru Nu Lūk man tā arī Boloņā neizdevās satikt. Atgriežoties Latvijā, sapratu arī, kāpēc. Izrādās, ka Eko mēdz pārvietoties, un no pavisam drošiem avotiem zināms, ka, piemēram, 6. un 7. maijā viņš ir bijis tepat netālu — Tērbatā.

Universitāte.

Boloņas universitāte ir viena no vecākajām (dibināta 1088. gadā) , ja ne pati vecākā universitāte Eiropā. Tajā, savulaik solus deldējuši gan Dante, gan Petrarka, gan vēlāk arī komponists K. Goldoni un vācu viesstudents, vēlāk gleznotājs, Albrehts Dīrers, kā arī daudzi citi ārzemju studenti, kuru mītnes zemēs universitātes projekti bija vēl tikai skiču vai saskaņošanas stadijā. (Nu gluži tāpat kā mūsu jaunlatvieši daudzus gadsimtus vēlāk devās gudrības smelties uz jau pieminēto Tērbatu.) Toreiz gan neeksistēja ne Leonardo, ne Erasmus studiju programmas, bet, manuprāt, jau toreiz Dantem radās ideju aizmetņi par „Dievišķo komēdiju". Tajā Dante apraksta/piemin arī šos Boloņas torņus, kas Dantes laikā bijuši vairaki, bet tagad palikuši tikai divi.

Mans dažkārt pragmatiskais prāts nekādi nespēja sagremot to, ka šādus torņus savulaik ir cēlušas bagātas ģimenes — kurai augstāks tornis, tā bagātāka, jo var atļauties izmest vairāk naudas nekam nederīgai celtnei. Es centos izdomāt iespējamo ēku pielietojumu: a) ugunsgrēku novērošanas tornis, b) sargtornis, lai itāliešu 'Tālavas taurētāji' agrāk pamanītu ienaidnieku..., bet nekā, — bagātākajām ģimenēm vienkārši gribējās pazīmēties, un ko gan viņi citu varēja darīt, ja tolaik nebija vēl ne Ferrari, ne D&G, ne Prada, ne ekskluzīvu mobilo tālruņu vai dārgu klēpjdatoru. Ak, nabaga viņi!

Studentam Dantem, īpaši sākumā, noteikti bija grūti atrast savu fakultāti, jo tās visas ir „uz vienas sejas", kā saka Itālijā dzīvojošie krievi. Pēc grūtajām sesijām latīņu valodā un pelnītai atpūtai kādā tuvējā krodziņā, iespējams, viņam bija grūti atrast ceļu atpakaļ arī uz kojām, jo Boloņas plānojums iet uz riņķi vien, uz riņķi vien, jo tas vēl saglabājies no senajiem romiešu laikiem. ( Tāpat kaut kur zem asfalta dus arī viena no senajām romiešu 'šosejām'.) Lūk arī ideja par Elles lokiem „Dievišķajā".

Šeit arī iepauzēšu, lai arī mans raksts lasītajiem nekļūtu par elles lokiem ar elles mokiem.