F1 - Ferrāra un Grande Fine

 

(Komentāri: 0) 10.12.09. 13:40 (trip)

Pilsētai ar nosaukumu Ferrāra (Ferrara) nav nekāda sakara ar Ferrari un F1. Lai gan dzelžainā loģika vedina uz to, ka slavenajam Ferrari muzejam vajadzētu atrasties tepat līdzās, tas atrodoties pavisam citā pilsētā – Modenā. Tie, kuri lido caur Milānu, var kompensēt savas slāpes pēc Ferrari šīs firmas lidostas veikaliņā, kur var nopirkt visu ar attiecīgo logo -, sākot atslēgu piekariņiem un beidzot ar apģērbiem un dažāda mēroga mazām, sarkanām mašīnītēm, un – par nežēlīgām cenām.

 Ferrārai ir 1300 g. sena vēsture, kura aizsākās jau Bizantijas laikā, kad šeit bija ievērojams militārais centrs/nocietinājums. Pilsēta piedzīvoja uzplaukumu renesanses laikā kā mākslas un kultūras centrs. Ferrāras universitāti ir absolvējušas tādas slavenības kā Koperniks un Paracelss. Par uzplaukumu ir atbildīga d’Estes dzimta, kura šeit valdīja no 13.-16. gs. Dižciltīgās ģimenes aizgādībā darbojās tādi dižgari kā Leonardo da Vinči, Rafaels, Ticiāns un Petrarka, bet tas mākslu mīlošajiem d’Estiem netraucēja ne nogalināt neuzticīgas sievas, ne turēt apcietinajumā uz mantojumu konkurējošus brāļus. Pēc tam Ferrāra pārgāja pāvesta īpašumā, jo, ak vai, d’Estu dzimtā nebija vīriešu kārtas mantinieka. (Nu vai nav stulbi tā vietā, lai nodotu valdīšanu kādas saprātīgas sievietes rokās, vienkārši atteikties no senču īpašuma?! Šādos pardomu brižos manī pamostas cīnītāja par sieviešu tiesībam.)

Bēdīgi slavena bija arī liktenīgā sieviete Lukrēcija Bordža (Lucrezia Borgia) , kura gala beigās bija spiesta ieprecēties Ferrārā. Viņa savulaik esot pamanījusies palikt stāvoklī pat,   atrodoties klosterī, kā prece tika izprecināta (ne velti „prece” un „precēt” skan tik līdzīgi) veselas trīs reizes, vīri pēc vajadzības nogalināti, mīļāko bija vēl vairāk, bet mira viņa turpat Ferrārā, 8. dzemdībās. Nebēdnīgi slavens bija arī viņas tēvs – Romas pāvests, kuram bija vairākas mīļākās. (Pims kāda laika pa TV, starp citu,  rādīja mākslas filmu par Bordžu dzimtu.).

Ferāras centrā atrodas ar ūdeni apjozta viduslaiku pils Castello Estense . Paceļamie tilti, un viss kā pienākas. Bijām ieradušās nelaikā – apmēram pusstundu pirms pils slēgšanas-, līdz ar to daudz kas palika neapskatīts. Tā, piemēram, cietums, kurā reiz izmitināti 2 iemīlējušies jaunieši:  kārtējā d’Estes, marķīza Niccolo III 20 - gadīgā sieva pēc 7 gadu laulības (ātri sarēķinām, ka viņa tika izprecināta 13 g.vecumā) bija atļāvusies iemīlēties savā padēlā, kuram tolaik bija 19, un abi nevis pārnestā, bet tiešā nozīmē zaudēja galvas.

Pils iekšpagalmā var arī nepaspēt nofotografēt īpatnēja izskata garu lielgabalu ar kroņveida „muti”, jo uz ši vēsturiskā objekta  kā zvirbuļi pēkšņi var sasēsties itāliešu skolēni.

Samērā nelielā attālumā viena no otras paveras dažādas skatu pērles. Turpat aiz stūra ir arī Florences katedrāles miniatūra – Ferrāras katedrāle -, kuru pilnībā nevar nofotogrāfēt, jo iela ir pārāk šaura, lai atkāptos talāk, bet zūms nav paredzēts, lai darbotos pretējā virzienā un pagrūstu attēlu tālāk. (Nez vai tāds maz ir izdomāts?)

Nu kas gan tā ir par pilsētas apskati, ja neatpūtina kājas kādā netūristu kafejnīcā? Tieši Ferrārā pirmo reizi nobaudīju itāļu virtuli, kuru vietējie sauc par ‘zeppole’. Nosaukums ir atbilstošs pašam gardumam, jo es ‘zapala’ uz ‘zeppole’. Tā kā izvēlētā kafejnīciņa bija neliela, piedāvājumā bija tikai dažas sviestmaizes, kūciņas, bet no virtuļiem vīdēja tikai viens, bet svaigs veids, ar pasakaini gardu pildījumu, ko es sev esmu noformulējusi kā „olu krēmu”. Šo virtuļa veidu manīju arī citu Itālijas pilsētu kafejnīcās. Viņi, acīmredzot, neaizraujas ar eksperimentiem, un neliek virtuļos, piemēram, rabarberus, kāpostus vai sēnes.

Neliela, lokalizēta atkāpe.  Manis pēc arī „Mārtiņa beķerejas” virtuļnīcā Čaka ielā 54 varētu būt tikai virtuļi ar vārīto krēmu. Par „pirmo virtuļu restorānu” „Donu Donuli” Brīvības ielā 89 jāsaka, ka viņu centieni sacensties ar Itālijas virtuli ir ai, cik neveiksmīgi. Var jau būt, ka viņi tiecas uz Aizokeānijas policistu un manjaku (Deksters) virtuļiem, kuri, kā no drošiem avotiem zināms, ir ļoti krāsaini, dažādi un nenormāli saldi. (Tas par virtuļiem, nevis par policistiem un manjakiem.)  Atkāpes beigas.

Ferrārā sabijām tikai dažas stundas, bet, atgriežoties stacijā, pie slēgtā tūrisma informācijas biroja (TIB) ārsienas pamanījām Ferrāras karti ar vairākiem neapskatītiem objektiem. Lai dzīvo slēgtie TIB!

Viva TIB, Viva Italia!

Grande Fine, tā teikt.

^{Italjāno - non turismo.
BOLOŅA - MĒRCE, EKO UN UNIVERSITĀTE
BOLOGNA FINALE
TUTTO BENE, MAFIJA UN LIETUSSARGI
FLORENCE, DANTE - NO ŠŪPUĻA ...
RRR}

Raksta autors: Lēdija