Atdod desu

(Komentāri: 0) 05.01.10. 20:25 (sviests)

Kuram gan nav nācies savā mūžā kaut reizi kaut ko nodot? Vai tās būtu asins analīzes, vai tukšās pudeles, vai vienalga kas. Un tāpat, katru reizi, kaut kas tiek saņemts pretī. Vai tas būtu dūriens pirkstā, vai santīms ķešā, vai sitiens pa purnu. Lai vai kā, un cik tas būtu mazsvarīgi, es šodien devos nodot čekus par saņemtajiem pakalpojumiem, lai pretī dabūtu procentus no iztērētās summas. 
Tātad izgāju no kantora, kas atrodas uz Tallinas un Cēsu ielas stūra, un devos Valdemāra ielas virzienā, kur atrodas vārdā nenosauktā iestāde. Ārā viegli mīnusi, birst retas sniegpārslas, zem kājām, virs ledus kārtas, sniega un smilšu kokteilis. Īsāk sakot, gāju nodot čekus.
Pusstundas ilgā gājiena beigās atkal atrados pie sava kantora ar par pāris čekiem vieglāku maku, un neskanīgu balstiņu kori, kas manā galvā radīja nedzirdamu koncertu, un vilkos pa Brīvības ielu prom no centra.

Neliela atkāpe.
Pirms neilga laika meistarīgi pazaudēju vienīgo pastkastītes atslēgu, un atlauzis, un demontējis slēdzeni apņēmos to nomainīt. Lūk. Balstiņu dziedātās dziesmas lika man šodien nevis kāpt transportā, lai vizinātos mājās, bet gan apmeklēt tuvāko atslēdznieku kantori.

Tā solis pa solītim un tika sasniegts pirmais no man zināmajiem šāda veida iestādījumiem uz Brīvības ielas.
Visi atslēdznieki pēc skata ir vienādi. Nu gandrīz visi. Lielākā daļa no tiem mūžīgi ir aizņemti pie savas virpas, un ar nodurtu skatienu caur brillēm lūr uz kādu detaļu, kuru slīpē vēl no skolas beigšanas. Viņi mūžīgi ir nevaļīgi, un brīdī, kad tāds atslēdznieks tevi uzlūko, tu saproti, ka esi iztraucējis svarīgākās atslēdziņas izgatavošanu, kas varētu atvērt sazin kādu Pandoras lādi. Tā arī šis centīgais darbinieks, tikai atslēdzniekam raksturīgā manierē, smalki pajokoja un nosūtīja mani taisnā ceļā uz krāmu tirgu. Lai tur es meklēju tādus štruntus, kā pastkastītes slēdzenes.
Saņēmis vadošos norādījumus kātoju tālāk pa Brīvības ielu, prom no centra, jo neskanīgo balstiņu koris apgalvoja, ka tur, nemaz tik tālu, ir vēl viens atslēgu veikals. 
Vienā dienā divi tik dažādi atslēdznieki. Pirmais — tipiskais atslēdznieks. Otrs — uz tirdzniecību tendēts cilvēks, kas mēģina palīdzēt apmeklētājam. Un, kas netipiski, saprot manu vēlmi un pat piedāvā divus variantus. Laikam caurkritis atslēdznieks, jo uz krāmu tirgu mani nesūtīja.

Puslīdz ticis skaidrībā ar pastkastītes problēmu, atkal ieklausījos neskanīgo balstiņu dziedāšanā.
 

— Uz priekšu, uz priekšu! — viņas nedzirdami dziedāja. — Uz veikalu «Fielmann», kas aiz VEF tilta. Tu taču vēlējies noskatīt jaunas acenes.
Tas, protams, iedarbojās.

Sapūtu pilnas saujas siltas dvašas, saberzēju plaukstas un turpināju stampāt žļurgu uz ietves, un soli pa solim tuvojos nākamajam mērķim.

Kad atvēru briļļu veikala durvis, man ausis bija saknaibījis sals, bet pret seju bija bojā gājuši neskaitāmi sniegpārsliņu simti. Tomēr apmierināts par sasniegto mērķi, sāku apskatīt briļļu rāmjus.
Veikalā, atgādināšu «Fielmann», atradās trīs darbinieces un, ja neskaita mani, viens klients, kurš kopā ar sievu un divām mazām meitiņām bija jau izvēlējies briļļu rāmi un lēcas. Tā es bēdu nezinādams pētīju briļļu rāmjus un gaidīju brīdi, kad kāda no pārējām divām darbiniecēm pievērsīsies manai necilajai personai. 
Pēc aptuveni desmit minūšu defilēšanas pa veikalu un tā arī nesagaidījis jebkādu darbinieču atsaucību, saņēmu atlikušos spēkus pēdējiem izmisīgajiem skatieniem, kas tika raidīti veikalnieču virzienā. To, laikam, pamanīja gan abas meitiņas, gan viņu māte, jo bērni sāka izdvest necilvēcīgas skaņas.

— Nu jūs jau uzvedaties kā tirgū, — aizrādīja māte.

— Drīzāk zoodārza krātiņā, — noņurdēju es.

Vēl pēc aptuveni piecām pilnīgas ignorēšanas ilgām minūtēm, pat vēl vairāk — šajā laika sprīdī arī atlikušās divas darbinieces bija pievērsušās augstdzimušajam pilsonim, mans mērs bija pilns.

— Mēs tomēr varbūt varam atļauties arī mazliet, mazliet dārgāku rāmīti. Tādu pašu plastmasas, — punktu pielika sieviete.

Apgriezies uz papēža vēru durvis un steidzos laukā, lai nesarunātu ko tādu, ko maziem bērniem neklātos dzirdēt.

Aizveroties veikala «Fielmann» durvīm, sev izvērsti paskaidroju to, ko tieši es domāju par šo veikalu.
Tā uzskaitot spilgtus apzīmējumus nemaz nepamanīju, ka virzos mājup — «Ej, planēt!» virzienā. 

Un beidzot esmu nonācis pie paša galvenā.

No Biķernieku un Kastrānas ielas stūra pārtikas veikala iznāca vecītis un večiņa.

— Kāpēc tu atņēmi man desu?, — teica večiņa vecītim brīdī, kad gāju garām.

Tiešām. Kāpēc?