Istanbul «Ceturtā Daļa»

(Komentāri: 7) 28.09.07. 09:34 (trip)

Lai gan diena sāka iesilt un termometra stabiņš, šķiet, bija uzkāpis jau līdz +25, ilgi uzkavēties saules apspīdētajā parkā, kas savieno abas mošejas, nenācās.
Atšķirībā no Sofijas katedrāles, kas šobrīd darbojas vairs tikai kā muzejs, Zilajā mošejā, pilnā sparā, norit reliģiskās ceremonijas un ieeja ir bez maksas.
Tikai pāris priekšnosacījumi: ieiet atļauts bez apaviem (basām kājām) un sievietēm ieeja aizliegta (dauzos). Sievietēm jābūt lakatiem, kas nosegtu viņu plecus, jāaizmirst miņuki, tos atstājot ārpusē, un jāuzauj stilbus vairāk nosedzošas drānas.

Lai gan no ārpuses abi dievnami ir ļoti līdzīgi, interjera atšķirības ir krietni uzskatāmākas. Nerodas divas domas par to, ka Sultāna Ahmeda mošeja ir krietni jaunāka.
Grīdu klāj mīksts sarkanas krāsas paklājs, kurā centimetra dziļumā iegrimst apmeklētāja basās pēdas. Apkārt dažnedažādi, vietējai kultūrai atbilstoši, rotājumi. Telpas apļveida centrālā daļa ir norobežota ar ne pārāk augstu sētiņu, liedzot neticīgajam tūristam tur spert savu kāju. Šī zona, cik sapratu, ir paredzēta musulmaņiem rituālu veikšanai.
Pārējā telpas daļā vērojama dažāda publika. Gan beļģu tūristi, kuri fočējas ar nepazīstamu, ogles melnu, tūristu no Brazīlijas. Gan nenosakāmas nācijas šauracaiņi, kuri knipsē visu pēc kārtas - gan sevi, gan visu pārējo sev apkārt. Un starp šiem tūristiem, klusi kaktiņos, nodevušies lūgsnām, sēž vietēji musulmaņi. Tie ir vienīgie kurus nedrīkst bildēt, un varbūt labi vien, ka tā.

Izejot no dievnama, noorientējies pēc saules un sava laikrāža, secināju, ka ir divpadsmit dienā. Apaļais spīdeklis pie debesīm gaisu bija uzkarsējis tuvu +30°C, un sāka cepināt manu pliko pauri. Taču neviens no šiem apstākļiem nespēja atturēt mūs no tālākas pilsētas iekarošanas. Pat celī, par brīnumu, nebija ne miņas no smeldzes.

Kapalı Çarşı (The Grand Bazaar) bija kā nākamais mūsu izraudzītais upuris.

Pēc nepilnas ½ stundas gājiena, mēs ieraudzījām To. Sasodīti lielu tirgu, kuram pieguļošajās ielās ir citi, sasodīti daudz, tirgoņi.
Šajā, dažādu krāmu, rotas lietu, saldumu un garšvielu citadelē var atrast gandrīz dajebko. Sākot ar izsmalcinātu pulksteni, ko darinājis Dainis un Gatis, beidzot ar vijoli, kuru, nemaz nebrīnītos, būtu noglāstījis pats Stradivari. Te viss liecina par izsmalcinātību un gaumīgumu. Taču, neskatoties uz visiem zīmoliem, cenas ir pieņemamas katram. Turklāt par cenām šeit var kaulēties.
Tieši šo paņēmienu es izmantoju, kad Lēdija izrādīja vēlmi savā īpašumā iegūt Kašmara Šallīti.

Atrast šo aksesuāru nebija grūti, jo katrs pārdevējs, uz kura preci paskaties, tevi uzrunā dažādās, svešās, mēlēs un mudina pievērst uzmanību tieši viņa piedāvātajam sortimentam.

Par šo viņu māniju, kura robežojas ar absurdu, es pastāstīšu nedaudz vēlāk.

Tātad, Kašmara Šallīte.
Lēdija atrada vienu, kas viņai bija pa prātam. Smuku, tumši sarkanu. Kārtīgi nopētījusi preci viņa jautā pārdevējam :"Cik? Cik Jūs vēlaties par šo skaistāko no Kašmaru Šallītēm, ak, jel cienītākais no cienītākajiem Kašmara Šallīšu pardevējiem?"
- „Dventī!": mīlīgi smaidot atbild tirgonis.
Šajā brīdī pieslēdzos es.
- „ Divpadsmit!".
- „Nooouuuu!", teica tirgonis. Šis bija viens no garākajiem „Nooouuuu" kādus esmu dzirdējis.
- „Kā „nouuuu"? Ja divpadsmit".
Pēc sekundes klusēšanas, kā pārdomādams savas dzīves lielāko biznesa darījumu, pārdevējs smaidot izdveš :" Eitīīīīn!".
Uz to es atbildu ar viņa paša ieročiem.
- „ Nooouuuu! Trīspadsmit!", un veltīju viņam savu apburošo smaidu.
Beigu beigās mēs vienojāmies par piecpadsmit turku naudiņām un šķīrāmies kā draugi. Visi bija laimīgi. Lēdijai Kašmara Šallīte, pārdevējam sava varka, man prieks par to, ka neesmu ar pliku roku ņemams un spēju ar viņiem kaulēties.

Vēl nedaudz padreifējot pa tirgu nolēmām doties prom, lai ieturētu pusdienas. Taču likteņa gādīgais pirksts bija parūpējies par to, lai pie maltītes mēs tik ātri netiktu.
Es vienu no retajām reizēm savā mūžā apmaldījos, bet tas notiek patiešām reti. Tirgus labirinti man bija tā sajaukuši galvu, ka nezināju ne rīta, ne vakara. Ne kreiso, ne labo.

Tā maldoties un meklējot pareizo sānieliņu kur nogriezties es lieku reizi pārliecinājos cik smieklīgi un uzbāzīgi spēj būt turienes tirgoņi.
Maldoties pa vienu no šaurajām ieliņām nācās čāpot garām frizētavai, pie kuras durvīm sēdēja pāris šīs iestādes darbinieku. Kad biju viņiem gana tuvu, viens no frizieriem vērsās pie manis ar frāzi :" Heir kat? Meibī jū vana heir kat?"
Viņš skatījās man virsū ar savām nevainīgajām ačtelēm un piedāvājās apcirpt man matus. Man, kam matu daudzums uz galvas tuvinās nullei.
Pārlaidis roku pār pakausi un notraucot Stambulas putekļus, kas tur bija sakrājušies, es zīmīgi ieskatījos frizieru sejās, kuras mulsi un kautri smaidīja.
Atbildēt man nebija jēgas, jo censoņi gana ātri saprata sava jautājuma muļķīgumu. Tā atstājot viņus mulsi ķiķinot pats ar smaidu uz lūpām turpināju meklēt izeju no labirinta.

Izkļūt no šīs mantu un tirgoņu biežņas nesagādāja pārlieku lielas pūles. Tas pat notika relatīvi ātri, jo izejot uz galvenās ielas laikrādis nosita divi dienā.
Tātad mošeju un tirgus apmeklējums kopā bija aizņēmis aptuveni četras stundas. Nav diez ko daudz, taču pietiekami, lai gremošanas trakts pieprasītu jaunu devu barības.

««« Informācijai: ja nu Jūs arī esat nokļuvuši Grand Bazaar apkaimē, tad pusdienot vai vakariņot rekomendēju doties uz Akbiyik Cad. Terbiyik Sok. No: 1 Sultanahmet/Istanbul - krodziņu METROPOLIS.

Tālākā dienas daļa tika laiski pavadīta viesnīcas numuriņā. Un pašā vakara izskaņā, pirms kārtējā krodziņa apmeklējuma, tika aizstaigāts līdz jūras krastam, lai tumsai iestājoties nopētītu nākošās dienas apskates mērķi - AustrumStambulu.

^{Istanbul (Pirmā daļa); Istanbul (Otrā daļa); Istanbul (Trešā daļa)}