Istanbul «Piektā Daļa»

(Komentāri: 0) 03.10.07. 11:28 (trip)

Piektdienas rīts. Modinātāja zvans, duša un brokastis, kuru laikā vērīgi nopētīju AustrumStambulu - mūsu šīsdienas apskates mērķi.
Jau iepriekšējā vakarā biju virtuāli nospraudis maršrutu, pie kura mēģināsim pieturēties, lai pagūtu aptvert pēc iespējas vairāk.

Kā pirmais pieturas punkts bija Garšvielu Tirgus.

««« Informācijai: Ja neesi galīgs nīkulis, tad arī šajā pilsētā lielāko daļu var apstaigāt kājām. Ja vien nav jāpaspēj pie mīļākās, kamēr viņas vīrs nav paspējis atgriezties.

Tā, pēc aptuveni divdesmit minūšu gājiena bijām sasnieguši pirmo check pointu - Spice Bazaar.

Ja turki taisa andeli, tad viņi to dara pamatīgi un ar vērienu. Tās nebūs četras būdeles piecās rindās, bet gan pamatīgs tirgus. Tie nebūs trīs plauktiņi, bet gan liela, dažādām precēm piekrauta, lete. Nevar apgalvot, ka pašmāju Vidzemes (Matīsa) un Centrāltirgus būtu mazāki, taču tur, Stambulā, tie ir, teiksim, krāšņāki. Turki nav skopojušies ar sienu zīmējumiem un citiem dekoriem.
Pašā tirgū var savā īpašumā iegūt gandrīz visas garšvielas. Sākot no sudraba, zelta un platīna, beidzot ar austrumu saldumiem un zaļo kariju.
Savā īpašumā es papūlējos iegūt tikvien kā pāris paciņas tradicionālās turku ābolu tējas, kuru paši turki gan nelieto, un dažas austrumu saldumu kastes. Suvenīriem, tā teikt.
Citas garšvielas mani īpaši neinteresēja, ņemot vērā apstākli, ka neredzēju neko tādu, kas uzlabotu manis eļļā ceptos kartupeļus frī.

Pats tirgus ir izvietots Tigras un Eifratas deltā (dauzos). Patiesībā viņš atrodas pie jūras šauruma, kas šķir abas Stambulas daļas.

Lai šo ūdens kopumu pārvarētu var izmantot tiltu, kuru var šķērsot ar sabiedrisko transportu vai kājām. Bet pastāv otra pozīcija - paliels kuģītis, kurš darbojas kā prāmis, un kuru izmanto gan tūristi, gan vietējie iezemieši.

Lai nokļūtu otrā krastā mēs izmantojām pēdējo no šīm divām iespējām - kuģīti. Biļete vienai persona maksāja 1.3 turku naudiņas, tā kā par dārdzību sūdzēties būtu lieki.

Izburtojis uzrakstu piestātnē un sapratis, ka peldlīdzeklis mūs nogādās no „Šejienes" uz „Turieni" droši kāpām uz klāja.

Viņš, tas prāmis, mūs tik tiešām nogādāja no Šejienes līdz Turienei, tikai Turienes izpratne mums bija atšķirīga.

Bija vajadzīga nieka minūte, lai es saprastu, ka peldošā kaste mūs negrasās nogādāt diametrāli pretējā pusē kā es to biju iedomājies, bet gan, šķeļot viļņus, dosies sev vien un iespējams citiem pasažieriem zināmā virzienā.

Īpaši nesatraucoties par maršruta nesakritību, nodevos padsmit minūšu ilgajam braucienam un priecājos par redzamo peizāžu - RietumStambulas kalnaino siluetu ar daudzajām mošejām kā neiekarojamām smailēm.

Prāmis mūs tik tiešām nogādāja otrā pusē, tikai krietni lielu gabalu no plānotās vietas. Izmetuši nelielu loku pa apkaimi, kurā nejaušības dēļ bijām nokļuvuši, pirkām biļeti atpakaļ ceļam, lai nonāktu izejas punktā.
Laiks, kas tika patērēts uzturoties uz kuģīša, nelikās zemē nomests, jo tas bija kārtējais piedzīvojums, turklāt neplānots.
Izkāpjot jau apmeklētajā piestātnē nolēmu šoreiz izmantot tilta pakalpojumus, ar cerību, ka vismaz tas mūs nenogādās ellē ratā kur.

AustrumStambula, cik es nopratu, ir modernā pilsētas daļa. Lai gan arhitektūra, kamēr neesi nonācis līdz Taksim (pilsētas daļa, tāpat kā pie mums Imanta, Āganskalns, Purvciems u.t.t.), par to neliecina.
Nedaudz nomaldījušies no kursa un izgājuši cauri nosacītam tirgum, kas atgādina mūsu pašu „Latgalīti", nonācām kalna pakājē. Augšup veda šaura, senu ēku ieskauta, stāva ieliņa. Parīzes Monmartra salīdzinājumā ar šo pacēlumu ir maza bērna šļupsti. Es no visas sirds neapskaužu tos iedzīvotājus, kuriem katru dienu jāpārvar šis ceļš, un beigās vēl jāuzrāpo līdz piektajam stāvam, kurā izvietots viņa dzīvoklis. Tas ir smags pārbaudījums alkohola nomocītai sirdij, kāda ir manējā.
Toties balva, šī pārbaudījuma uzvarētājām, ir lieliska un visu pūļu vērta. Senais viduslaiku Galata Tower, kura augšējā stāvā izvietots skatu laukums, ir vienreizēja vieta, no kuras skatāma visa pilsēta, kas, šķiet, stiepās līdz pat horizontam.
Kā papildus bonuss bija lifts, kas nogādāja mūs līdz torņa pēdējam līmenim, ļaudams maniem nomocītajiem locekļiem nedaudz atpūsties.
Augšā, jau atkal Laimes mātes loloti, mēs izbaudījām pilnu programmu. Tieši tajā brīdī pār pilsētu skanēja neskaitāmo skaļruņu pārraidītās lūgsnas. Un šo dziedājumu pastiprināta pilsētas panorāma kļuva vēl iespaidīgāka.

Torni un Taksim centru savieno tirgus iela. Ne tāda, kā citas. Rietumnieciskāka. Urbanizētāka. Dažādu zīmolu (šoreiz īstu) un viesiem zināmu kafejnīcu tīklu ieskauta iela. Kaut kas līdzīgs mūsu Kaļķu ielai, tikai krietni vien garāka. Šeit varēja atrast gan Levis, Mustang un D&G veikalus, gan Star Buck caffe un MC Donaldu.
Pa šo promenādi pārvietojās vecmodīgs tramvajs - slinkākiem ļaudīm. Kaut kas līdzīgs tam sliedriteņstang līdzeklim, kāds kursē no Vecrīgas uz Mežaparku.
Atpakaļceļā šo transporta līdzekli izmantojām arī mēs. Un ne jau tāpēc, ka man sāpētu celis, bet tāpēc, ka vienkārši gribējās to izmantot, lai mērotu kilometru garu ielas posmu, kurā čum un mudž no tūristiem.

Atgriešanās viesnīcā nebija ievērības cienīga. Ja nu vienīgi pieminēšanas vērta būtu mūsdienu zemās grīdas tramvaja izmantošana. Patiesi liels prieks, ka turki ir spējuši atrast līdzekļus tā izbūvei, un žēl, ka nav bijis pa spēkam tos atrast mūsu činavniekiem. Cena bija tikpat humāna, kā kuģītim, un nelika nožēlot nevienu turku liru.

Tā iekarojuši daļu no AustrumStambulas, paēduši vakariņas un pārguruši pēc suņa, devāmies pie miera, lai jau nākamajā dienā, kas bija kā pēdējā šajā ceļojumā, izbaudot pilnīgu mieru, apmeklētu pēdējās, mūsuprāt un laika limitētās, vietas — Hamamu, arheoloģijas muzeju un pazemes baseinus.

^{Istanbul (Pirmā daļa); Istanbul (Otrā daļa); Istanbul (Trešā daļa);Istanbul (Ceturtā daļa)}