.
Ch.2 — Indīgi zaļā
(Komentāri: 2) 02.07.08. 10:30 (skripts)
Manā kreisajā ausī ieskanējās klusi čuksti - «Aldele capome, xunerum systemus», kas mani momentā piecēla gultā sēdus.
Kāds atkal mani sauca. Šoreiz klusi, nedroši, taču nākamā reize būs skaļāka un uzmācīgāka. Bet pēc trešās, kad čuksts būs pārtapis uzstājīgā kliedzienā, parādīšos es. Un alga viena - sieviete vai vīrietis - es likšu Viņam nodrebēt bailēs. Vienīgo reizi, pēdējo reizi, jo viss pārējais šī cilvēka mūžā, kuram atlicis vairs pavisam nedaudz, šķitīs šūpuļa ieaijāšana.
Es skaitos trešā ranga Xunerum Systemus vells. Pats nelabais, ja jums tā tīk. Belcebuls, ja kāds vēl nesaprata. Pusmūža krīzes nomākts un ambīcijas nepiepildījis sātans. Lūk, kas es esmu!
Pirms 357 gadiem es nosvinēju seštūkstošo dzimšanas dienu, bet man ir tikai četras spalvas uz krūtīm. Kaunpilns skaits!
Mūsu pasaulē svarīgs ir disbalanss. Viss ir apgriezti proporcionāls jūsu simetrijai, tāpēc ir svarīgi, lai uz krūtīm būtu nepāra skaits spalvu, bet es, pareizāk sakot manas spalvas, jau divus gadu tūkstošus ir iestrēgušas pārskaitlī. Saprotiet - krūšu spalvas mūsu dzīvē nozīmē visu. Lomu sabiedrībā, ranga pakāpi un iespēju nopelnīt āža kāju. Āža kāju, starpcitu, izsniedz tad, kad krūtis rotā deviņas, vienāda garuma, spalvas. Lai gan, ja tā padomā, tās pat nav spalvas, bet gan rugāji - piecus milimetrus gari rugāji.
«Aldele capome, xunerum systemus».
Jā! Jau uzmācīgāk! Lieliski!
Tā būs vienreizēja iespēja man nopelnīt piekto rugāju. Man tik atliks laikā ierasties, gārdzoši iekliegties „Āaaaaa" un ar baloža spalvu, kas man vienmēr ir aizbāzta aiz jostas, nokutināt Viņu līdz nāvei.
Jums ir maldīgs priekšstats par baložiem, jo daļa no jums šo putnu uzskata par miera simbolu. Maldi. Aplamas muļķības. Balodis ir sātana sūtnis virs zemes. To jums apstiprinās jebkurš autovadītājs. Tieši tāpēc mūsu ierocis ir baloža spalva. Maza, bet kupla baloža spalva, ar kuru mēs, pekles iemītnieki, jūs mokpilnus pavadām līdz viņsaulei.
Jā! Šoreiz man ir paveicies, jo Viņš ir manā pārraudzības zonā.
Mēs pavisam esam sešdesmit trīs, un katram no mums ir iedalīta daļa planētas. Jo vairāk rugāju uz krūtīm, jo lielāka šķēle pienākas. Man viņa ir neliela, tāpēc priecājos par katru iespēju tikties ar jums.
Mēs neesam tik melni kā jūs mālējat. Vēl vairāk. Ar katru gadu mūsu ādas kļūst bālākas, jo, pēc Lutera Kinga runas, nelabo modes kliedziens ir kļūt gaišākiem. Un vēl mums nav briesmīgu ilkņu, bet gan rūpīgi kopti zobi. Turklāt mēs tos taupam un saudzējam, jo 6 g.t.p.m.ē. noteiktais nolikums paredz, ka jauns zobu pāris tiek izsniegts reizi 10 000 gados. Un vēl mums nav astes, un ragu nav. Un mums tos neviens nevar uzlikt, jo raganas visu laiku lidinās pa gaisu. Gaisā pasistās aitas - tā mēs viņas saucam.
«Aldele capome, xunerum systemus».
Jā! Mans laiks ir pienācis! Pareizāk sakot, Viņa laiks ir pienācis.
Un te es stāvu, un tur stāv Viņš. Ha, ha, ha.
Gārdzošs „Āaaa...".
Āaaa! Ampulā, kuru izstieptā rokā Viņš bāž man sejā, atrodas apsūbējuša zelta krāsas kapsula.
Es, tā arī kājās palicis, aizmigu.
« Ch. — Ievads ; «Ch.1
cloned_pt
02.07.08. 11:10
aš šermulis. pavilka.
matiss
03.07.08. 19:39
Klau, Tu takš pats šito raksti, ne? Mhmmm...