Die Fledermaus

(Komentāri: 3) 18.12.08. 00:33 (sviests)

Plkst. 18:30.
Pastāvējuša parfīma aroms. Pabalējušu kostīmu un augstpapēžu zābaku kokteilis plūst pa Rīgas Kongresu nama foajē, garderobi un kāpnēm, gaidot operetes «Sikspānis» sākumu.

Pēdējā reize, kad klātienē vēroju opereti, bija vēl pirms Brīvības ielas 96. namu pieskandināja klubu mūzika. Vēl pirms «La Rocca» pārņēma Operetes teātra telpas, lai vēlāk nodegtu un pārvērstos krāsmatās. Īsāk sakot, tas bija tik sen, ka nespēju atcerēties pēdējo izrādi ko tur redzēju, nerunājot par emocionālo stāvokli un izrādes pēcgaršu atstājot telpas.

Un, tagad, pēc tik daudz gadiem, es stāvu pavisam citas ēkas foajē un gaidu Lēdiju, lai, garderobē nodevuši virsdrēbes, dotos baudīt mākslu.


No vienmērīgās cilvēku straumes, kas plūst uz garderobi, izpeld meitene, tērpusies pavisam ikdienisķā ģērbā, un piedāvā loterijas biļeti, ko aizpildot es varētu iegūt mazu daļiņu no pasauliskā prieka. Atbildot, ka loterijām neticu, turpinu vērot jaunpienācējus vienā no šī vakara kultūras centriem.
Un tur viņa nāk, Lēdija, turot rokās tādu pašu biļeti, kādu pirms brīža man piedāvāja meitene ikdienišķajā tērpā. Un es zināju ko viņa teiks, un es nodomāju, ka šoreiz nebūšu oriģināls un atbildēšu ar frāzi ko veltīju loterijas izplatītājai.

- Re, loterijas biļete! Tev jāaizpilda, - jokojot staroja Lēdija.
Es mirklī mainīju plānu, un atbildēju ar klusumu.

Pēc pirmā zvana esam ieņēmuši rindu, lai nodotu virsdrēbes. Garderobists, ņemot manu pleca somu, piesacīja, lai atceroties tās numuriņu «68», jo žetonu par somas uzglabāšanu izniegt nevarot. Kāpjot pa kāpnēm uz vestibilu domās plānoju sistēmu, kas man ļautu drošāk atcerēties somas numuru. No 69 atņemot viens iegūšu 68. Nē! Labāk pierakstīšu – mazums.

Atskanot otrajam zvanam bijām ieņēmuši rindu, lai, ignorējot operetes programmiņu stendu, nokļūtu skatītāju zālē.

Trešā, pēdējā, zvana gaidās pamanīju, ka apmeklētāju vienmērīgā žūžošana uzstājīgi vēlas nomākt skanošos J. Štrausa valšus.

Trešais zvans. Dziest gaismas, un esmu gatavs labsajūtā sagaidīt pārējo skatītāju vispārēju apklušanu, un izbaudīt to maģisko klusuma mirkli, kas šķir šo apmeklētāju radīto ņurdoņu no izrādes sākuma.
Tratatatā – pat sekundi negaidot iedimdās tumbas, vienlaicīgi laupot tik gaidīto klusuma baudu.

Pirmais cēliens.

No ņurdoņas, vai pavisam bēdīgās aktierspēles sāk dedzināt kuņģī.
Daļa publikas, iespējams - noreibusi no pastāvējušā parfīma aromāta, izrāda sajūsmu.

Pirmā cēliena beigas.

Saasinātā situācija kuņģī strauji pierimst.
Lēdija divas reizes mēģina pacelt jautājumu par to, vai nav jāatstāj viesmīlīgās telpas. Trešo uzaicinājumu nesagaidot piekrītu.
Zāli pametu dzirdot kāda pāra sarunu par vistas filejas nepieciešamību vakariņu galdam.

Plkst. 20:20.

Karderobē, bez rindas, saņemu virsdrēbes un pleca somu, vienlaicīgi noskaidrojot, ka pārējiem, kuri skatīsies arī atlikušos divus cēlienus, kultūras pasākums beigsies 22:40.

Labi, ka šī māksla neilga tik ilgi, lai es paspēstu aizmirst numuriņu pleca somai!

О, Боже мой! О, Боже мой!
За что, за что, о Боже мой!