.
7 punkti jeb «Bija tāds gadījums»
(Komentāri: 6) 22.01.09. 14:50 (sviests)
Sakarā ar to, ka Šulcs ripu ir raidījis manā aizsardzības zonā, esmu spiests to apstrādāt un piespēlēt kādam citam. Taču, kamēr es prātā pārcilāju potenciālos kandidātus, kuriem tālāk padot šo kaučuka gabalu, tikmēr uzskaitīšu savus septiņus punktus mēģinot tajos izklāstīt reti kuram zināmus faktus no manas dzīves. Uzreiz jāpiemin, ka to es daru labprātīgi. Un ne jau tāpēc, ka tas tagad ir tā stilīgi. Vienkārši pēdējā laikā rakstīt tā īpaši nav par ko.
Punkts viens!
Bija tāds gadījums. Kādā no pagājušā gadsimta 7. februāriem Rīgas pilsētas Dzemdību nama telpās parādījos es. Viss tāds cēls un apgarots. Ar vairāk matiem virs galvas un mazāk zobiem mutē, ja salīdzina ar doto brīdi.
Lai gan hronikās nav precīzi minēts kas kalpoja tam par iemeslu, taču iestādes darbinieki manu māti sūtīja mājās ar tekstu — šito mēs paturam, jo — vai nu viņš tūlīt atdos galus vai būs galvā dumšs.
Māņkustība
Esmu sveiks un vesels, bet pārējais tikai detaļas.
Punkts divi!
Vēlāk, kad biju saņēmis bērnudārza diplomu ar audzinātājas komentāru - viņš būs diplomāts — iestājos Rīgas 64. vidusskolā. Skolas gaitas šajā iestādē uzsāku ejot pa priekšu svinīgajam 1. septembra gājienam šķindinot zvaniņu. Vēlāk zvaniņu nomainīja kaķene, kuras dēļ viesojos pie direktores. Pēc dienasgrāmatas mani vienmēr sūtīja pakaļ uz mājām, jo skolu un mītnes vietu šķīra tikai iela. Taču tas viss nekad nav traucējis mācībām — man vienkārši bija laba atmiņa.
Kļūda aizsardzībā
Un tad bija tāds gadījums — kādā jaukā dienā, ejot uz skolu, nolēmu atstāt savas pēdas uz ielas izlietā betonā. Protams, abas pēdas uzreiz. Dienas turpinājumu apzinīgi pavadīju skolas solā līdz viduklim kalstošā betona javā.
Punkts trīs!
Aptuveni četrpadsmit gadus nodejoju labākajā tautas deju ansamblī, izbraukājot tālas un ne tik tālas zemes. Dalot autogrāfus, saņemot bučas un sniedzot skūpstus. Biju jauns un skaists, ko spilgti pasvītroja pagarie un ar ūdeņraža pārskābi balinātie mati. Tāpat šajā laika posmā sāka parādīties pseido autoritāšu un slavenību noliegšana, kas rezultējās ar izskūtu grebeni un asu pretreakciju jebkuriem spiedieniem no augstāk stāvošas varas.
Rupja spēle
Un tad vēl bija arī tāds gadījums — nepietika ar to, ka koncertos matu plīvošana atsedza izskūtos deniņus, esmu atļāvies «Gatves deju» dejot ar kipu — mazā ebreju cepurīte — uz pakauša. Protams, man par to nekas nebija.
Punkts četri!
Pirmā darba vieta bija turpat pretī 64. vidusskolai — toreizējā taras pieņemšanas punktā un veikalā, tagadējā krogā. Pieņēmu taru, staipīju kastes, tirgoju sieru un krējumu, un spēlēju kariņu. Dienā nopelnīju porciju kartupeļu ar diviem cīsiņiem, pudeli burbuļūdeņa un vienu latu. Šajā iestādē izdzēru savu pirmo alu — «Aldara Pilzeni».
Negaidīts pavērsiens
Pieņemot taru bija tāds gadījums — ienāk puišelis, vēl jaunāks par mani, un sniedz tukšu sērkociņu kastīti. Teic, lai apmaina, jo pilno kastīti viņš esot pircis šeit. Protams nekādus sērkociņus viņš nedabūja, jo es biju liels un atbildīgs.
Punkts pieci!
Pamatskolas pēdējos divus gadus mācījos Ādažu vidusskolā. Neizturēju vecāku ultimātu iestāties komercklasē un biju spiests apsvērt savas nākotnes iespējas. Sarakstā ierindojās izglītojošās iestādes ar tādiem novirzieniem kā: frizieris, pavārs un grāmatvedis. Bet tikai nejaušas sagadīšanās dēļ esmu tas, kas esmu. Proti — braucot no Ādažiem uz Rīgu, lai iesniegtu dokumentus, pa ceļam pirmā bija grāmatvežu skola, taču ar lielu interesentu rindu pie durvīm. Tāpēc nolēmu doties tālāk uz iestādi, kas ir kaldinājusi manu profesiju.
Spēle ar augstu paceltu nūju
Liekot roku uz sirds, varu jums atklāt, ka man ir trīs neiesāktas augstākās.
Punkts seši!
Būdams nepilngadīgs esmu nodarbojies ar noziedzīgu rīcību, kam nu jau iestājies noilgums. Vienu vasaru intensīvi viltoju apaļos ieliktnīšus Sprite pudeļu korķos. Zem apaļā plastmasas gabala korķītī zīmēju Sprite pudeles siluetu. Mans izpildījums bija tik nevainojams, ka pamanījos ne tikai pats dzert burbuļūdeni bez maksas, bet sazīmētos korķīšus andelēt citiem. Diemžēl vai par laimi rūpala ātri beidzās, jo korķīši lielā vairumā tika iepludināti tieši divos veikalos.
Noraidījums
Sodīts neesmu bijis. Lai gan, bija tāds gadījums... .
Punkts septiņi!
Un vēl es vienreiz slīku! Jūrā!
Šo visu atceroties piemirsu, ka iegūtā ripa jāraida tālāk. Pat nezinu kam. Patiesi! varētu uzrakstīt kādus septiņus patiesus faktus. Varbūt vēl kāds cits — Moby vai Jealousy?!
rediiss
22.01.09. 15:06
es vot šito nesaprotu, kāpēc visiem vienmēr ir bijuši gari mati, dredi, grebenes, viskaukas zimpatisks uz galvas. bet tad, kad visi iepazīstas ar mani, tad viņiem uz galvas ir kaut kas sasodīti akurāts un rātns. un man atliek tikai varoņteikas par to, kas bijis. ekhh
Toms
22.01.09. 15:33
Viens no the best 7 lietu stafetes ierakstiem.
wiii
22.01.09. 18:43
savādi, es arī vienreiz slīku jūrā :)
Edgars
23.01.09. 09:19
Me 2