FLORENCE, DANTE – NO ŠŪPUĻA ...

(Komentāri: 1) 13.07.09. 15:27 (trip)

Kādam par prieku, bet kādam par nožēlu varu paziņot, ka mana Itālijas atmiņu vacelīte vēl nav izsmelta. Par Itāliju man neļauj aizmirst kāda sen uzrakstīta grāmata, kuru lasu par spīti tam, ka nav diez ko interesanta. Runa ir par Dantes „Komēdiju", kas tapusi nieka 14 gadu laikā (1307-1321).

To, ka tā sauksies „Dievišķā", tika nolemts tikai pēc tam, kad Dante Aligjēri (1265-1321) jau bija pievienojies savam gidam pa elles lokiem (nevis Latgales lokiem, ko piedāvā dažas tūrisma firmas,) Vergilijam un citiem antīkajiem rakstniekiem viņsaulē. Pienākumu izlasīt šo grāmatu, par kuru daudzi runā, bet vien retais ir lasījis, sajutu pēc tam, kad biju pabijusi gan Dantes dzimšanas vietā Florencē, gan pie viņa kapa Ravennā.

FLORENCE. Šajā pilsētā iegriezos jau otro reizi mūžā. No iepriekšējās reizes atcerējos katedrāli;

māju, kur dzimis Dante; baznīciņu, kur Dante, iespējams, pirmo reizi , iespējams, ieraudzījis, iespējams, savu mīļoto Beatriči. (Šāds vēsturnieku pieņēmums radies tādēļ, ka baznīciņa piederejusi Beatričes dzimtai, bet Dante dzīvojis turpat pāri ieliņai. Nu mazums - viņi tur nejauši saskrējušies.) Šis romantiskais stāsts ir kā akmenī iecirsts - uz plāksnes pie baznīciņas ārsienas-, un tajā neiztrūkstošs ir vārds „iespējams".

Īpaši spilgti atcerējos bronzas cūkas skulptūru, kam tūristi nopulējuši šņukuru, - kā nu ne, ja šīs cūkas sabiedrībā biju pavadījusi stundu vai pat divas. Tā nu sanāca, ka tieši šajā vietā, kas izrādījās esam Jaunais tirgus, pagājušoreiz gide krieviski paziņoja, ka vairāk neko nerādīs, vien virzienu uz Vecā tilta pusi (Ponte Vecchio). (Man kā valodniecei bija patīkami pamatīt, ka vārds „vecais" izklausās līdzīgi kā vārds ar tādu pašu nozīmi itāļu valodā.)

Pēc noteikta laika mūsu autobusa grupai bija jāsatiekas tajā pašā vietā. Likās, ka būs drošāk, ja nekur neiešu, bet gaidīšu turpat, ņemot vērā, ka manā rīcība nebija ne kartes, ne smalka mobilā tālruņa ar GPS, ne - Pērkona, kuru toreiz vēl nemaz nepazinu. Tā rezultātā toreiz, pirms gadiem septiņiem, liela daļa Florences manām acīm nemaz nepavērās.

Mēģinām vēlreiz - Florence, dublis 2, 2009.

Ejot no Florences dzelzceļa stacijas uz Vecā tilta pusi, liels, protams, bija mūsu (mans un draudzenes) prieks redzēt, ka ir beigusies šīs baznīciņas restaurācija, bet nelielu rūgtumiņu sirdī radīja tas, ka, lai apskatītu šo baznīcu no iekšpuses, bija jāmaksā, ja nemaldos, 8 EUR. Šajā brīdī pieņēmām lēmumu, ka Florencē principā neapskatīsim neko, kas nav pieejams par brīvu.

Un pareizi vien darījām, jo nelielā attālumā viena no otras, piemēram, atradās bagāto itāliešu ģimeņu 3 - stāvīgas pilis ar iekšējo pagalmu, kuru nesedz jumts un kur iekšā līst lietus, - viena maksas, bet otra - bezmaksas, jo tās pagalmiņā, ir neliela psihodēliska moderno autoru izstāde. (Iekšējie pagalmi Itālijai ir ļoti raksturigi, arī senās vairākstāvu lauksaimnieku mājās, aiz tā praktiskā iemesla, lai vienmēr būtu ēna.) Šo pili uzgājām nejauši, slēpjoties no lietus, jo no ārpuses, tā izskatījās kā vienkārša, pelēka mūra/akmens ēka.

Pie pils ārsienas, apmēram cilvēka galvas augstumā (es domāju -mūsdienu cilvēka augumā), atrodas šāda uzparikte. Uzminiet nu - kas tas varētu būt! Varu nedaudz pateikt priekšā, ka šai ierīcei ir divējāds jeb „divi vienā" pielietojums.

Ja uz augšminēto jautājumu es atbildi atradu, tad Florences sacaurumotais bruģis man joprojām paliek noslēpums. (Tagad nožēloju, ka nenofotogrāfēju.) Es domāju tos apmēram 20x40 cm lielos akmens/granīta blokus, kuros ar kaltu, apmēram 10 cm attālumā viena no otras ir iecirstas nelielas iedobītes. Tā arī nesapratu, kāpēc. Bija doma, ka, lai iedobītēs sakrājas lietus ūdens, bet neko daudz tur ūdens nesaiet, jo to dziļums ir apmēram1 cm un diametrs - apmērma 2 cm. Vēl bija doma, ka tad mazak slīd slapjie akmeņi, bet pēda vidēji nosedz 1-2 caurumiņus, un tas neko nedod. Varbūt, lai vieglāk vilkt ratus? Kādas ir idejas?

Nonākot pie Ufici (Uffizi) mākslas galerijas jeb Itālijas Luvras, kas bija vienīgais izņēmums attiecībā uz nemaksāšanu, un redzot garo apmeklētāju rindu, sapratām, ka mums ir jāizvēlas - Ufici vai pārējā Florence. Mēs izvēlējāmies pēdējo, jo mūsu rīcībā Florencē bija tikai viena diena. (Arī tas bija pareizais lēmums, bet iespējams, ka tādēļ Florencē man kādreiz nāksies atgriezties vēlreiz.) Kā vēlāk noskaidrojām, garas rindas pie galerijas ir gandrīz vienmēr; vienīgais izņēmums ir ziema.

Lai nedaudz kompensētu izsalkumu pēs mākslas, iegriezāmies dažos dizaina veikaliņos, kuros manīja gan itāļu, gan skandināvu dizaina paraugus. Acis neviļus apstājās pie kāda garīga satura dizaina darba „Svētais Sebastiāns", kurš izskatījās pēc vūdū lelles ar saspraustām kniepadatām, jo tas bija - adatu spilventiņš!!!!

Florencē ir ne tikai Vecais tilts (Ponte Vecchio), bet arī Vecā pils (PalazzoVecchio), pie kuras var redzēt Mikelandželo Dāvida kopiju. (Lai apskatītu oriģinālu, ir jāiet iekšā pilī -muzejā, janopērk biļete un jāiziet caur metāla detektoru...)

Nedaudz nostāk no galvenajiem tūristu apskates objektiem ir Bernīni projektētais Bāreņu nams, kurš joprojām kalpojot savam sākotnējam mērķim. (Nedaudz ciniski ir tas, ka ēkā turpat pāri pagalmam ir daudzzvaigžņu viesnīca.)

Sirds gan sažņaudzas, ieraugot fasādes medaljonos šādus mazulīšus, kuri uz Tevi skumji skatās...

Laukuma trešajā malā, pāri ielai, atrodas neliela 13. gs. Sv. Pasludināšanas bazilika (Basilica della Santissima Annunziata), kas tūrisma ceļvežos nebūt nav pirmajā desmitniekā. (Tajā, tāpat kā katedrālē, ieeja ir bezmaksas.) Šajā baznīcā ir kāda ievērojama Madonnas svētbilde, kuru, kā vēsta leģenda, ir iesācis gleznot makslinieks, bet pabeidzis - enģelis. Aura šajā baznīcā ir īpaša, ne tikai tadēļ, ka tā atrodas dažu soļu attālumā no Bāreņu nama. Šeit auru nav sabojājuši tūristu bari, šeit nav jāiemet monētiņa, lai kādā ģimenes altārī vai kāda svetā kapenēs iedegtos gaisma un lai varētu tos apskatīt (kā kādos spēļu automātos). Te pagrabā nav ierīkots suvenīru veikaliņš (kā katedrālē). Laulāti pāri nāk lūgt tieši pie šīs Madonnas svētbildes, lai tiktu pie bērniņa, bet citi - vienkārši lūgt. Tādēļ man šī baznīca likās ļoti īpaša. Tā nebija pārvērsta par par bezpersonisku tūristu apskates objektu.

Par Ravennu, kur atdusas Dante, - nākamreiz.

^{Italjāno - non turismo.
BOLOŅA - MĒRCE, EKO UN UNIVERSITĀTE
BOLOGNA FINALE
TUTTO BENE, MAFIJA UN LIETUSSARGI}