.
Cits Neiburgs
(Komentāri: 4) 29.10.09. 16:40 (taverna)
Šodien, domājot kā aizlāpīt stundu plato caurumu, kas negaidīti parādījās manā ikdienas plīvurā, nolēmu apmeklēt kādu jaunu un vēl neapgūtu ēdināšanas iestādi.
Tā soli pa solītim pa Vecrīgas bruģi, šķērsojot Doma laukumu, devos bijušās Kinogalerijas virzienā, kurai pretī, Jaunielā 25/27, blakus namam, kurā savu liktenīgo kļūdu pieļāva profesors Pleišners (Гуго Плейшнер) no filmas «Septiņpadsmit pavasara mirkļi», savu mājvietu radis restorāns un viesnīca «Neiburgs».
Ko gan ir palaidis garām nevērīgs garāmgājējs, kurš, steidzīgā solī, klumpačojot pa Jaunielu, nav pamanījis lielos restorāna logus.
Pirmkārt, jau būvuzņēmēja Ludviga Neiburga namu, kas ilgus gadus kautrīgi klusēja Jaunielas un Krāmu ielas stūrī, bet tagad ir atguvis jaunu spozmi.
Otrkārt, viesmīlīgu restorānu. Un treškārt, jaunu viesnīcu, kur piedāvāt apmesties onkulim no Amerikas un tantei no Kanādas.
Bet tagad atvēršu restorāna ārdurvis, tad stiklotās vējtvera durvis un ielūkošos gaišajās sabiedriskās ēdināšanas telpās.
Jāatzīst, ka patīkamas emocijas izraisa gaumīgi iekārtotais zāles interjers, kur apmeklētājs var izvēlēties sev piemērotāku galdu — ar baltu galda autu vai pelēku pārklāju, kas neuzspiež justies kā pieņemšanā pie ministru prezidenta vai sievasmātes dzimšanas dienas svinībās. Mēbelējums, kas ir ne tikai elegants, bet arī pārsteidzoši ērts, nāk no TON mēbeļu ražotnes. To acīgs apmeklētājs pamanīs, ja verīgi aplūkos dīvāna stūri, kur gozējas TON logo.
Lai vai kā, ne jau dīvānu stūrus biju ieradies apskatīt, bet gan ēdienkarti un arī pašu maltīti.
Jau pēc mirkļa, kad biju izvēlējies sev galdu ar pelēku pārklāju, bultas ātrumā ieradās viesmīlīte un izsniedza ēdienkarti, ar šīs nedēļas pusdienu piedāvājumu un citiem dažādiem ēdieniem, dzērieniem. Pēc brīža, kad biju paziņojis savu izvēli, vēlreiz uzmetu aci vēl pagaidām pustukšajai zālei.
No sienām uz manis glūn Kristiānas Dimiteres gleznas, un acīs, pozitīvā nozīmē, iekrīt dekoratīvās, metālā grieztās, ventilācijas lūku restītes, kas harmonizē ar pārējām interjera detaļām.
Tā blenžot pa malām ar vēja spārniem paskrēja laiks, un man tika pasniegti malta jēra gaļas kebabi ar griķu plācenīšiem, bekona mērci un burkānu salātiem. Tāpat tika iedalīta glāze kompota ar odziņu.
Nemāku teikt — iepriekšējā vakarā patērētie dzērieni vai pie vainas ir mans proletārieša alus kuņģis, bet maltīte dūšu nepiesēja. Lai gan kompots ar odziņu labs. Tomēr taisnības labad jāatzīst, ka tagad, kad ir pagājušas pāris stundus un es rakstu šo burtu virknējumu, izjūtu patīkamu sāta sajūtu.
Kamēr ieturējos, restorānā aizvien vairāk un vairāk sabira pusdienas alkstoši ļautiņi, un, kad mana maltīte bija galā, zālē, šķiet, nebija vairs neviena brīva galda. Tātad izsalkuši klerki, patverdamies no rudens spelgoņa, atzīst virtuvi par labu esam.
Vēl jāatzīmē, ka pietrūka kaut kāda vienkārša mājīguma. Viss ir skaisti, glīti, gaumīgi, bet bezpersoniski. Iespējams tas, ka ierados pusdienu konveijera laikā, neļāva man izbaudīt atmosfēru līdz galam. Iespējams vakarā, kad, iespējams, mūziku pagriež nedaudz skaļāk, kad, iespējams, ir intīmāka gaisotne, tad vieglā mijkrēslī pie vīna glāzes parādās šīs iestādes papildus šarms.
Bet ja par cenām, tad pusdienu piedāvājums ļoti humāni izturas pret maka saturu. Tā, piemēram, manis izvēlētie jēra gaļas kebabi ar griķu plācenīšiem, bekona mērci un burkānu salātiem maksā 2.70 LVL.
Īsumā tas arī viss.
Džeina
29.10.09. 16:48
Kāds alus tur ir? :D
Jollka
29.10.09. 16:53
Esmu patiesi priecīga dzirdēt, ka tu ēd burkānus! :)
mikii
29.10.09. 17:55
ja drīkst vaicāt, ap cikiem Tu tur pusdienoji, kad bija vēl tukšs. vēlētos tā kā aiziet nodegustēt, bet ierobežoto pusdienu starpbrīžu dēļ būtu labi to darīt tad, kad vēl nav saskrējuši citu klerku bari ;)
eermaniitis
29.10.09. 18:10
tas nav tas skukas restorācijs?