Restorāns «Kannas», hotelis «Annas»

(Komentāri: 1) 14.04.10. 16:38 (trip)

 Šis stāsts, ko jums stāstīšu, aizsākās šī gada marta beigās, kad saimnieciskās vienības krāšņā puse, dažādu iemeslu vadīta un saprāta balss bīdīta, atteicās no atkārtotas slaistīšanās pa Londonas ielām un nolēma izmest nelielu loku pa Vidzemes pakalniem un ielejām. Šis stāsts būs par patiesām jūtām un skaudro dzīvi, ar asām izjūtām un laimīgām beigām.
Nevelkot gumiju, pārlēksim uz kādu aprīļa ceturtdienu, kad, sakarā ar vietējas nozīmes svētkiem, somā iemetām zobu diegu un zeķes, globālās pozicionēšanas sistēmai iebarojām koordinātes: 57°11'30.43" N 25°02'52.79" E, un devāmies ceļā.

Nospraustajā punktā — Augšlīgatnes apvidū — ieradāmies visvisādu krauķu un čurkstu korāļu sveikti un Vienkoču parka gaidīti, kur mazā mājiņā sēdošā sārtvaidze kasierīte par diviem latiem no snīpja izsniedza dabas takas karti un palaida mūs ganīties parkā.
Neuzkavējoties bērnu rotaļlaukumā, devāmies pa maršrutā nospraustajām bultām, kas mūs ieveda kokā grebtu lukturu un miniatūru mājeļu (sākot no vienkāršiem namiņiem un beidzot ar Līgatnes papīrfabrikas «Beiwerk» maketiem) nosētā meža pudurī.

Attēlos: vienkārša mājiņa un Nurmižu muižas makets.
 
Laipojot starp kokā darinātām ērcēm un cirslīšiem, šausminoties par moku placi un aplūkojot vienkočus — koka laiveles, kas grieztas kokā — nonācām pie «Zemes mājās» — no smilšmāla maisiem un malkas pagalēm būvēta ekobūvniecības eksperimenta.

Attēlā: eksperiments

Ar to šī pastaiga būtu noslēgusies, ja vien sārtvaidze kasierīte nebūtu pajautājusi uz kurieni tālāk ved mūsu līkumotais brīvdienu ceļš. Uzzinājusi, ka principā tiek mestas acis uz Nītaures pusi, viņa vidzemnieces lietišķumā piedāvāja 30% atlaidi pusdienām «Nītaures dzirnavās». Saimnieciskā struktūrvienība šo piedāvājumu atzina par labu esam, un komandēja parādi Nītaures virzienā.
 

Piesolīto pusdienu alkstoši un ģeogrāfisko parametru vadīti, tuvojāmies nākamajam pieturas punktam, kad manu uzmanību piesaistīja kāda autobusu pietura.

Attēlā: Blogi

Lai cik izplatīta šī kustība «Blogi» būtu — vienīgais tur lasāmais materiāls bija pērnā rudens kaisītās lapas un lielceļa malā esošās grants šķēpeles.

Atraduši viesu namu «Nītaures dzirnavas» un izmetuši apli pa pieguļošo teritoriju, bijām gatavi maltītei. Te nu, lieki muti nedzesējot, jāsaka, ka virtuve šajā namā ir augstvērtīga. Karbonāde ar plūmju un aprikozu mērci bija tik garda, ka metu kaunu pie malas un tincināju saimnieci, lai atklāj mērces maģisko noslēpumu. Neuzzinājis neko vairāk par jau zināmo, ka mērce sastāv no plūmēm un nedaudz aprikozēm, norēķinājāmies par sātīgajām pusdienām. Šķiroties no aptuveni astoņiem latiem un pabeidzot dzert saimnieku pašu vākto zāļu tēju ar medu, lūkojām nonākt netālajā safari parkā, kur vēl pavisam nesen kādu ragaini raudzīja nošaut dažas labas Ziemeļvalsts augstdzimušais. 

Patukšojot budžetu par pieciem latiem, ieguvām iespēju tuvāk iepazīt briežu dārzu un saņēmām katrs toverīti auzu, ar ko pabarot aiz žogiem esošos kustoņus.

Attēlos: Kustoņi, kas ne tikai pozē profilā un pretskatā, bet arī ēd no rokas.
 
Pēc ragulopiņu barošanas iegriezāmies turpat blakus esošajā — burtiski pār desmit metru attālajā — Mores kauju muzejā. Tur, par simbolisku ziedojumu, muzeja kuratore izrādīja ekspozīciju, smalki izstāstīja par II pasaules kara kaujām Morē un ļāva ne tikai nofotografēt, bet arī ielūkoties eksponēta tanka vēderā.

Attēlā: Tanks

Un tīri nemanot bija pienācis laiks uzsākt dienas pēdējo nogriezni — ceļu uz apdzīvotu vietu Annas un tāda paša nosaukuma naktsmītni — hoteli.

Attēlā: Annas

Priežu zaru izēnotais ceļš līkumoja te paugurā, te lejā. Tā stūrēdams pa greiderēto meža taku pievērsu uzmanību kādam meža zvirbulim, kurš satraukts pacēlās spārnos kalna galā — ceļa līkumā. Ļaunumu vēstošas vīzijas brīdināts samazināju ātrumu un piekļāvos ciešāk ceļmalai, lai jau pēc īsa mirkļa kāds vietējais Sebastians Lēbs nesamazinājis ātrumu, cēlā grācijā, paslīdētu man garām pa šauro meža stigu. Un neviens krauklis pakaļ nedziedātu, ja nebūtu meža zvirbuļa brīdinājums.

Lai vai kā arī nebūtu, veiksmīgi sasniedzām galamērķi — Annas Hotel — bijušo muižu, kur Garlībs Merķelis esot rakstījis par latviešiem filozofiskā gadsimteņa beigās. Jāsaka, ka no pašas muižas palikuši tikai pamati, bet blakus paceļas jaunā viesnīcas ēka.

Attēlos: Jaunā viesnīcas ēka un alejas galā esošais Nelabā ezers.
   
Pirms turpināt stāstu, nedaudz pastāstīšu šī hoteļa apmeklēšanas priekšvēsturi.
Aprīļa pirmajās dienās, kad saimnieciskās vienības krāšņā puse bija nolēmusi neapmeklēt Apvienoto karalisti, tika uziets, ka Annas Hotel, ja vien tur nakšņo darba dienās, piedāvā patīkamu atlaidi, kas ļauj ietaupīt zināmu summu no 60 Latvijas valsts valūtas vienībām par divvietīgo numuriņu. Tomēr, nākot tuvāk vietējas nozīmes svētkiem, šī atlaide pazuda no viesnīcas piedāvājuma, un tā vietā parādījās cita — mūs neinteresējoša akcija. Neskatoties uz to, uzņēmīgākā struktūrvienība sazinājās ar īpašniekiem un atlaides vietā ieguva iespēju par divvietīga numuriņa cenu apmesties LUX apartamentos.

Te nu mēs bijām — ar zobu diegu un zeķēm somā, cerīgi trināmies gar recepcijas leti.
Sagaidījuši laipno viesnīcas darbinieci uzzinājām, ka LUX numuriņš, par nelaimi, esot apsolīts citiem, bet tā vietā, par tiem pašiem 60 latiem, mūs izmitinās SUPERIOR LUX apartamentos. Dizaina vanna, lietus duša — viss kā pie baltajiem cilvēkiem.

Attēlos: Apartamenti
   
Saņēmuši atslēgu un, atsaucoties uz laipnās darbinieces piedāvājumu, pieteikuši vakariņas restorānā «Kannas», devāmies nelielā pastaigā pa sakopto teritoriju ar domu, ka pirms vakariņām vēl nobaudīsim dizaina vannas sniegtos ūdens priekus. Taču liela bija mūsu vilšanās, kad no vannošanās nekas nesanāca, jo raksturu parādīja spītīgais ūdens, kas nepakam negribēja ieņemt pareizo temperatūru. Tā, sapņaini lūkojoties tekošajā tērcītē no ūdens krāna, pagāja sava pusstunda, un, izsakot savu bēdu laipnajai darbiniecei, devāmies iekarot restorānu.

Jau uzreiz varu teikt, ka šajā kaujā mēs zaudējām.
Ērti iekārtojušies pie apaļā galdiņa, sākām uzmanīgi aplūkot izsniegtās ēdienkartes, kas sastāvēja no trim ēdieniem: briežu gaļas pastētes ar marinēta ābola šķēli; jēra gaļas kotletēm bekona šķēlītē ar sinepju mērci, kartupeļu biezeni un marinētiem dārzeņiem; šokolādes kūkas ar saldējuma bumbiņu.
Te nu atkal steidza palīgā atsaucīgā darbiniece, lai paskaidrotu, ka šie ir tie ēdieni, ko pavārs mums šovakar pasniegs. Nedaudz pāršķirstot attēlus atmiņā ar pirms pāris stundām barotajiem ragulopiem — piekritām. Lai vai kā — šī izvēles iespēju laupīšana man lika kļūt tramīgam, un es pār plecu atskatījies ievēroju uzrakstu uz stiklotajām virtuves durvīm. SLOW FOOD!
Nezinātājiem varu paskaidrot, ka tā ir 1989. gadā dibināta biedrība, kas iestājas pret Fast Food ēstuvēm, kura ir uzņēmusies misiju veicināt sapratni par labu pārtiku un uzturu. Šajā kustībā apvienojas aptuveni 50 valstis, un biedrībā ietilpst tāds vietējais gastronomijas grands, kā «Vincents» ar visu Mārtiņu Rītiņu priekšgalā. Nu jūs saprotat uz ko es velku, ja? Katrā ziņā es ieraugot šos burtu savienojumus «Slow Food» sapratu, un pie nākamās izdevības, kautri smaidot, laipnajai darbiniecei tika vaicātas aptuvenās dzīru izmaksas, kuras uzzinot pasūtīju 250 gr. ūdeni, lai vieglāk norītu kamolu, kas jau minūti bija iesprūdis kaut kur gāmura rajonā. 
Īsāk sakot, seši sasmērēti šķīvji un puscieta graudu maize divu personu budžetu paplucināja par 38 latiem. Un tas viss dizaina viesnīcā, dizaina restorānā nekurienes vidū. Es patiešām nezinu, ko tur būtu darījuši veģetārieši.

Nonācis apartamentos turpināju lūkoties knapi siltajā ūdens tērcītē, malkoju Rīgas benzīntankā iegādāto minerālūdeni, lai pēc pusstundas gaidīšanas varētu izbaudīt lietus dušu, un jau vēlāk ieņēmis zvaigznes pozu aizmigtu patiešām milzīgajā gultā.

Nākamajā rītā, pēc atkārtotas lietus dušas un norēķināšanās par naktsmītni, devāmies atpakaļ Rīgas virzienā. Tik vien novirzoties no trases, lai apmeklētu kolēģa Bokslafa atjaunoto Mālpils muižu.

Attēlos: Kolēģis un Mālpils muižas komplekss
   

Tāds, lūk, stāsts par patiesām jūtām un skaudro dzīvi, ar asām izjūtām un laimīgām beigām.