Pērkons

Gospodars Vlads

Drēgnajā astotā decembra naktī, kad laikrādis apklusa kluss it kā miris, mākoņi izlaida pēdējo tvaiku un izdzisa tumsā, atklājot pilnmēness bālo vaigu, kas pielēja pilnu ērmīgas gaismas pils torņa logu, telpu un zārku tās vidū.

Tur, tapsētā šķirstā, kas rubīniem rotāts, gulēja ķēniņu ķēniņš Vlads, kurš tonakt taps slavēts un īpaši godāts, ar sevišķu maltīti, kur netiks ciests bads. Vēl mirklis viens un vēl viens vai divi, kad Sdals, kas lielākais draugs un praktiski brālis, ķēniņu cels un uzdzīvot sauks.

Vēl mēnesi iepriekš vai varbūt pirms diviem, Vlads pārveda pilī zirnekli lielu ar spalvainām kājām un sarkanu krustu. Vēl nedēļu atpakaļ, varbūt pat divas, Vlads zirneklim dzēsa no muguras krustu, bet pašu, ciešā Gordija mezglā, iekāra virvē pie pils torņa sienas.
Tad dzīres šim dzēstajam simbolam godā, kas likvidēs bailes no krustiem kā sugas, un ķēniņš dos posmkājim cildenu vārdu, lai tautā vēl ilgi nenorimst runas.

Vēl, blakus šim jaunajam mošķim uz grīdas, saķēdēts trejās sudraba ķēdēs, nikni rūc ķēniņa melnais dogs Stiks, kam Vlads sen atpakaļ, izrādot godu, dāvājis pīlādžkoka zobus, bužinot dzīvnieka zodu. Un tālāk pa labi, metru vai divus, uz kumodes vecas, kur ķēniņš tur mantiju samta, stāv ērkšķrožu būris, bet tajā, galvu uz leju, nagiem iecirstiem griestos pīkst valdnieka sikspārnis Gārliks — visu viesu luteklis.

Un pienācis laiks bija valdniekam mosties,
Un apvilkt tās tumšākās drānas,
Un modās viņš mundrs, atverot logus,
Un ieliekot balles zobus.

Bet durvīs stāv draugs, un noraugās drūmi,
Skaudības pārņemtu sirdi,
Un zina viņš vienīgais ko tādu,
Ko nevar aptvert ar vampīra prātu.

Un balle sākās, Vlads uzņēma viesus, pats galda galā ar kausu rokā, bet kausā dzira asins krāsā, ko likt pie sārtajām lūpām pēc runas. Un teica viņš vārdu pils lielajā zālē , un lika pie sārtajām lūpām viņš kausu, kas dzīs viņu nāvē. Vlads ķēniņa cienīgi uzņēma malku, ko gādīgi lējis bij brālis, vien nezināja valdnieks, ka nodevīga roka pie tomātu sulas klātu, bija lējusi jaunavas asins kārtu.

Saļima vampīru monarhs pār galdu, jo skaudības pārņemtā drauga sirds, bij zinājusi lietu tādu, ka valdnieks ir vegāns un sen ar to sirgst. Vien paspēja Vlads pārķert Jūdasa skatu un nočukstēt klusi :”Kāpēc tu, Sdal?”.

Viss bija tā

Vēl pirms 10. Saeimas vēlēšanām man atnāca pavēste no tiesas, ka jāierodas uz kādas krimināllietas izskatīšanu.
Dienu pēc vēlēšanām, no Rīgas apgabaltiesas saņēmu pavēsti, kurā bija melns uz balta rakstīts, ka tuvākajās pāris dienās man jāsakravā mantiņas un jādodas atsēdēt pusotru gadu par slepkavību un tīšu dedzināšanu, lai slēptu pierādījumus.
Taisnības labad jāatzīst, ka vienīgais par ko es tanī brīdī pārdzīvoju bija piparmētru tējas paciņu neesamība manā iedzīvē un dušošanās process labošanas iestādē. No cita aspekta — prātā virmoja doma, ka varēšu veselu pusotru gadu veltīt pagarākai, diletantiskai rakstīšanai.
Tajā pašā dienā kurjers man piegādāja otru vēstuli, kas bija no CVK (Centrālās vēlēšanu komisijas) ar tekstu, ka saistībā ar krimināllietu man ir liegta piedalīšanās vēlēšanās kā komisijas loceklim.

Es nodomāju, ka tas ir visnotaļ dīvaini, ņemot vērā to, ka vēlēšanas bija dienu iepriekš. Un brīdī, kad manā galvā maisījās četras lietas — ķurķis, piparmētru tēja, dušas un CVK — iezvanījās truba, bet zvanītājs bija kāds zināms tēls, kurš, atsaucoties uz mistiskiem pagājušā gada notikumiem, viegli aizlietā balsī aicināja uz pasākumu. Diemžēl nācās izkoļīties par priekšā stāvošo ieslodzījumu un atteikt uzaicinājumam.
Lai vai kā, nākošajā dienā es pamanījos savākt pietiekami daudz finanses, lai dažas instances pārskatītu lietu un "nepamanītu" pierādījumus, kas noradīja uz mani. Bet alkatīgajiem činavniekiem ar to nebija gana, un viņi mani nosūtīja piedalīties jaunā kosmosa izpētes projektā, kuram speciāli bija izgatavots jauns starpgalaktiskais vojādžers. Uzdevums bija pārbaudīt lidaparāta dzīvotspēju, tāpēc izvēle bija starp ilgstošu lidināšanos starp zemi un mēnesi, vai plēst taisni līdz brīdim, kad kuģim beigsies zupa. Pārējai ekipāžai izteicu viedokli, ka atbalstu otro variantu, jo, kad jau, tad jau, un ceļojuma kolēģi man piekrita.

Kad vojādžera dzinēji apklusa, paradoksālā kārtā bija saskatāma zeme, kas bija kniepadatas galviņas lielumā un brīnumaini krāsaina, bet turpat pie iluminatora lidinājās no papīra izgriezts cipars "1", un man radās viedoklis, ka tas ir Lenona darinājums, kuru viņš palaida kosmosā, kad radīja dziesmu «Across the Universe». Otrā pusē ciparam bija melnbalta fotogrāfija.
Tikmēr, kamēr es tvarstīju rokā to ciparu, pārējā ekipāža bija noskaidrojusi, ka mēs esam piezemējušies uz cietzemes — mazas mazītiņas planētas, kuru ieskāva nakts, tāpēc mēs nespējām atšķirt to, kur beidzas planētas virsma, un kur sākas izplatījums.

Nezinu cik tieši ilgi mēs tur klīdām, kamēr uzskrējām uz kāda balkona stāvošam tēlam, kurš luktura gaismā izskatījās pēc ērmota cilvēka — ar pavērtu muti līdz ausīm un lieliem, baltiem zobiem. Iezemietis bija laipns un pavēstīja, ka īstenībā no šīs planētas līdz zemei nemaz nav tik tālu, ja vien zina īsāko ceļu. Un vēl, ar roku veicot plašu loku norādot uz izplatījumu, kur iemirdzējās lielākas un mazākas brīnumaini krāsainas bumbiņas, kas nebija lielākas par kniepadatas galviņu, stāstīja, ka tur visur dzīvojot cilvēkveidīgas būtnes, kas tikai pavisam nedzaudz atšķiras no mums vispārpieņemtā tēla.

Kamēr ekipāža turpināja izzināt uz balkona sastapto iedzimto, es nolēmu doties nelielā pastaigā, jo nupat ausa rīts un varēja saskatīt pilsētplanētas aprises. Tur, ielejā, slējās guļamrajoni ar daudzstāvu mājām un daudziem izgaismotiem logiem, bet šeit, uzkalnā, bija privātmāju rajons. Pie vienas tādas es apstājos, jo pamanīju rosību pagalmā, kurā bija lērums vecu, sistu automašīnu. Mani pamanījis, saimnieks atvēra vārtiņus un aicināja ciemos, ar lepnumu izrādot sarūsējušu Porsche 911, kuram sānos esot ieskrējis kāds tur nebūt cits auto un skaidri redzamas viņa aprises.

— Kādreiz šīs sistās automašīnas es pārdošu par bargu naudu., — tā viņš man teica.

Un tad, kā atbildes žestu es viņam parādīju aiz iluminatora nozvejoto, papīrā veidoto, ciparu "1".

— Jā! Šis ir tas pats Lenona cipars, kuru viņš kosmosā palaida tad, kad radīja dziesmu «Across the Universe», bet — bet otrā pusē redzamajā, melnbaltajā attēlā ir šobrīd uz zemes meklētais slepkava un dedzinātājs., — tā viņš man teica.

Brīvdienas, kas nebija

Tā nu sanāca, ka nedēļas nogalē ņēmu aktīvu līdzdalību valsts pārvaldes un likumdošanas institūcijas pilnvaroto pārstāvju izraudzīšanas procedūrā — 10. saeimas vēlēšanās.

Šis piedzīvojums sākās pulksten sešos sestdienas rītā, kad ar pilsoņus aizskarošām un apvainojošām izteicienu šaltīm, kas kā Eijafjadlajegidla vulkāna pelni pārklāja tuvāko perimetru, kāpu no gultas, lai vilktu drānas un dotos uz iecirkni Nr. LXXXII, kur pusseptiņos uzsāktu aktīvas vēlēšanu komisijas locekļa kandidāta gaitas.

Pirmās dienesta stundas kaulus nelauza, jo manos pienākumos ietilpa mīņāties aukstajā skolas pagrabstāvā, kurš uz divdesmit četrām stundām pārtapis par tiesiskas valsts pēdējo bastionu; ar apbrīnu vērot ļaudis, kuri savu nenovērtējamo balsi vēlas nodot gādīgajos vēlēšanu urnas apskāvienos, un izvairīties no uzmācīga brīvprātīgā novērotāja, kurš labsirdīga stulbuma un nepārprotamas garlaicības vadīts vajāja un centās pār manām ausīm atšķetināt visu savas un savu radinieku dzīves pinumiņu.

Ap desmitiem, pēc paprikas nodalīšanas no salātiem un rīta siermaizes notiesāšanas, devos uz foajē nomainīt iekšā laidēju – ārā metēju, kurš kāpņu galā, kā svētais Pēteris pie paradīzes vārtiem, pārbaudīja personu apliecinošos dokumentus, un lēma par viņu tālāko likteni.
Tur ieņēmis stabilu pozu un sataisījis svarīgu vaigu, mēģināju pēc iespējas ātrāk deldēt apmeklētāju rindu, kas draudēja izstiepties ārpus iestādes robežām un mest cilpas tuvumā esošajā stadionā.

Pēc 30 minūtēm saspringta darba, starp nevaldāmajiem vēlētājiem manā priekšā uzzīmējās trīs iespaidīgi policisti, no kuriem brašākais tipāžs stājās aci pret aci ar mani.

— Labdien, uzrādiet, lūdzu, pasi!, — teicu pieklājīgā tonī un gaidoši lūkojos uz drošības sargu, kas bija ietuntulēts zilā jakā.
— Ko? Ko man uzrādīt?, — biedrs konstebls spēra soli tuvāk manam trauslajam stāvam, bet viņa acis, uzdodot šos divus askētiskos jautājumus, pielija pilnas neizpratnes un sašutuma, bet lūpās sāka raustīties agresīvs tiks.
— Pasi! Pasi uzrādīt! Jums ir jāuzrāda pase, ja vēlaties balsot., — un pašaizliedzīgi iestājos trīs nopietno vīru ceļā.

Šī uzdrošināšanās viņu tik ļoti apstulbināja, ka likumsarga trenētajās acīs nepilnu minūti varēja vērot karuseli, kurā griezās izbrīns, sašutums, neizpratne un pamatīga cemme par notiekošo. Tā vārētu skatīties bullis, kura pierē ieskrējušais knislis saka :” Tu ko, быдло, te stāvi, kad man te jālido?!”.
Situācija atrisinājās, kad godātais policista kungs atjēdzās,

— Kādas vēlēšanas?! Ir veikts zvans par iespējamu balsu pirkšanu Jūsu iecirknī! Tas esat Jūs?, — bargā un uzbrūkošā tonī viņš man vaicāja.
Jāatzīst, ka tajā brīdī mana piere pārklājās vēsām sviedru lāsītēm, bet galvā sāka klauvēt veserīši, kas signalizēja par eventuālām nepatikšanām, kas varētu piemeklēt manu pakaļu. Jo tikai dienu iepriekš, vai varbūt naktī, un tas bija tikai nelāgs murgs, kāds atbildīgs pilsonis, kuru redzēju/nosapņoju pirmo un, cerams, pēdējo reizi mūžā, mani uzrunāja, piekodinot uzmanīgi sekot noteiktai organizācijai un sekmēt pāris cilvēku progresīvu virzību, par ko virzītie būšot papildus pateicīgi.

— Nē! Nekāda balsu pirkšana šeit nav notikusi., — es atbildēju policijas darbiniekam, kurš, šķiet, apmierināts ar dzirdēto atbildi, bet ne par, viņaprāt, nepienācīgi izrādīto bijību, pagriezās un komandēja brigādi uz izejas pusi, atstājot mani vienu starp vēlēt gribošām ļaužu masām.

Tā bija pienācis laiks man nomainīt posteni, lai atkal dotos aukstajā pagrabā un pildītu savu algoto pienākumu pret dzimteni, spiežot pasēs zieģeļus un izsniedzot biļetenus.

Turpinājums, iespējams, sekos ...

Stacionārais celtnis

Lūk, ko es jums, cienītie, pastāstīšu pie piektdienas.

Dzīvoju es, tātad, divpadsmit stāvu nama vienpadsmitajā līmenī, un šajā sakarā, ērtības nolūkos, izmantoju vertikālo cēlējiekārtu — liftu.
Tad, lūk, šī ierīce ir konstruēta un programmēta tā, ka ja es no saviem mākoņiem laižos lejā, bet tajā brīdī kāds zemāk stāvošais ir nospiedis cēlējiekārtas izsaukšanas pogu, tad kabīne, ar visu mani viņā iekšā, šajā līmenī apstājas, lai uzņemtu pasažieru papildporciju, un šajā brīdī visi labie nodomi, kas bija vērsti uz cilvēku komfortu, tiek prasti aizskaloti atejas sēdkastē. Iemesls triviāls — ja lifts, kas nāk no augšas ir pilns ar ļaudīm, tad zemāk stāvošais indivīds sagaidījis savu kārtu iekāpt pa vertikāli ceļojošajā kabīnē jūtās gauži vīlies, jo nespēj atrast brīvu slotu, kurā ievietot savu miesu. Un ja vēl tas notiek pašā rīta agrumā, tad zemāk dzīvojošajā cilvēka nervu šūnas saņem nākamo spēcīgo triecienu tūlīt aiz бляд, debīlais modinātājs. Un tad viņš noteikti padomā — бляд, atradušu laiku, kad vizināties — un uzkarina veselu blāķi negāciju, kas proporcionāli izdalās uz galvām. cēlējiekārtā esošajai tautai.
Bet ja es kabīnē esmu viens, bet ar velosipēdu? Tad šāds zemāk dzīvojošais, atkal neatrodot brīvu vietu, visus lāstus uzkrauj uz maniem vārgajiem pleciem. Un tad man, visā visumā labam, pozitīvam un gaišam cilvēkam, visu atlikušo dienu jāsadzīvo ar zemāk dzīvojošā raidīto negāciju, kuru nolasīju viņa naidā un ļaunumā kvēlojošajās acīs. Un tad vairs nav tālu, lai pār ceļu pārskrietu melns kaķis un bēšs pūdelis, liekot man visam nevainīgam un bezgrēcīgam gaidīt nākamos, zemāk dzīvojošā izraisītos, sūdus, kas līs pār manu galvu.

Rezumējot augstāk teikto — cēlējiekārtas izsaukšanas mehānisms ir destruktīvs, nepārdomāts un vērsts uz naida kurināšanu līdzpilsoņos.

Megakino «Akordeons: The Beginning»

[20:41] Perkons: Nesaprotu, kā ko tādu kāds spēj skatīties [links]
[20:42] Shulcs: Tos trešņakus? A ko, pie pivča parēkt labi. Cita lieta, ka principā savu laiku upurēt īsti morāli gatavs nejustos
[20:42] Perkons: voot
[20:42] Perkons: es pat neesmu drošs, ka vispār uz ko tādu saņemtos
[20:43] Shulcs: Nē nu mēs kad to bespriģelu par bruņiniekiem teļikā skatījāmies, es bļaģ atrauties nevarēju, rēcu balsī
[20:43] Shulcs: Bet nu tīšām nea laikam
[20:44] Perkons: un vēl es aizdomājos, kurš, bļaķ, to vispār filmē
[20:44] Shulcs: Vot tas jau ir labāks jautājums
[20:44] Shulcs: Un par kādu naudu
[20:44] Perkons: un, emmm, scenāriju
[20:44] Shulcs: Un kā ko tādu vispār var atpelnīt
[20:45] Shulcs: Nu scenāriju pod durju bliezt - tas vēl saprotams
[20:45] Shulcs: Gan jau mēs ar pie pāris pivčiem uzmestu
[20:45] Perkons: nu tas gan
[20:45] Perkons: fakts, jā
[20:45] Perkons: un tad taisītu kastingu, muahaha
[20:46] Shulcs: :-))))

Bārddzine

Pēc tam, kad biju nogalinājis astoņus nīstākos un korumpētākos cilvēkus trīs štatu rajonā, tai skaitā šerifa brāli, bet pats šerifs sarakstā bija nākamais, tad kopā ar Erkila Puaro dēlu, kura tēvs ņirdzīgi smīnēja no durvju puses, caur milzīgiem pilsētas vēdināšanas kanāliem, no noplūdinātas indīgas skābes apskāvieniem izglābām pusi viesnīcas stāva. Par nožēlu pārējie bija miruši saindējoties no tvaika vai skābes pārsteigti gulēja saēsti savās gultās. Šī skābes noplūde sākotnēji tika inkriminēta man, tomēr pārliecinošie argumenti un fakti veda šerifa durvju virzienā.

Pēc grūtās glābšanas operācijas, kā balvu sev pasniedzu vizīti pie friziera, kuru nebiju apmeklējis savus piecus gadus. Tur, vienā no augstajiem frizieru krēsliem, sēdēja šerifa māsa, kura mani atpazinusi neskopojās ar dzēlīgām replikām :" Es Tev uzdāvināšu miljons kreklus, bet tu nezināsi kurš no tiem būs tev pēdējais!" vai :"Šodien vēl nav tava kārta, bet es zināšu, kad tā pienāks!", to visu pavadot ar greizu smaidu un atņirgtiem zobiem.

Mani frizēt apņēmās padzīvojusi, maza auguma kundzīte. Tā kā nofrizēt vajadzēja ikurāt pāris milimetrus autaugušo pūku, viņa tvēra pēc bārdas naža. Pēc galvas virsas sakopšanas, bet sazin kāda vella pēc atstātajām bakenēm, kuras bija izšņikājusi ornomentā, viņa mani apķēra ap vidukli un sāka valsēt pa pagalmu, kurā atrādās frizētava, kas protams manī izraisīja neviltotu izbrīnu, kas balansēja uz pavisam neērta stāvokļa robežas. Lai vai kā, ne bez grūtībām atbrīvojies no frizieres, devos pie vadītājas sist galdā dūri, atrādīt savas izcakotās bakenes un atstāstīt pensionētās darbinieces izdarības, paralēli norādot, ka tās bakenes arī pats varu iznīcināt mājas apstākļos, tomēr šeit ir principiāla runa par servisu. Manu sūdzību pavadīja ņirdzīgi sēcošā šerifa māsa ar folija gabaliņiem matos.
Respektējot iebildumus, vadītāja pieaicināja pensionēto frizieri, kuru ieraugot vien mana seja savilkās skābā grimasē. Tad friziere ar dziedošiem putniņiem galvā ķēra pēc nu jau neasā naža un ar trulo skuvekli, plēšot ādu, vilka pār izrakstītajām bakenēm, bet uz maniem iebildumiem un mēģinājumiem atraut vecākās priekšstrādnieces roku ar visu nazi no saviem deniņiem, viņa iešņāpa taisni man galvā.

Ar domu, ka par šādu apkalpošanu es nemaksāšu, man acīs viss satumsa un saķēris galvu es noslīgu zemē, atstājot fonā ņirdzīgi šņācošu šerifa māsu ar balinātām šķipsnām.

Мир увлечений

Vakar, paralēli iegūtajai Umberto Eko grāmatai «Rozes vārds», manā valdījuma nonāca maišelis PSRS laika monētiņu. Sirds sažņaudzās, kad saskaitīju tā laika vidējā pilsoņa algu jubileju monētiņās.

1 рубль XX лет Победы над фашистской Германией (1965. gads)

1 рубль 50 лет Советской власти (1967. gads)

1 рубль 100 лет со дня рождения В.И.Ленина (1970. gads)

1 рубль 30 лет Победы (1975. gads)

3 рубля 70 лет Октябрьской революции (1987. gads — sudrabs, ja nekļūdos)

Šito bagātību pietaupīšu, pat būtu kruta savākt visas jubileju naudiņas, bet ko iesākt ar pārējo skanošo mantību?

Restorāns «Kannas», hotelis «Annas»

Šis stāsts, ko jums stāstīšu, aizsākās šī gada marta beigās, kad saimnieciskās vienības krāšņā puse, dažādu iemeslu vadīta un saprāta balss bīdīta, atteicās no atkārtotas slaistīšanās pa Londonas ielām un nolēma izmest nelielu loku pa Vidzemes pakalniem un ielejām. Šis stāsts būs par patiesām jūtām un skaudro dzīvi, ar asām izjūtām un laimīgām beigām.
Nevelkot gumiju, pārlēksim uz kādu aprīļa ceturtdienu, kad, sakarā ar vietējas nozīmes svētkiem, somā iemetām zobu diegu un zeķes, globālās pozicionēšanas sistēmai iebarojām koordinātes: 57°11'30.43" N 25°02'52.79" E, un devāmies ceļā.

Nospraustajā punktā — Augšlīgatnes apvidū — ieradāmies visvisādu krauķu un čurkstu korāļu sveikti un Vienkoču parka gaidīti, kur mazā mājiņā sēdošā sārtvaidze kasierīte par diviem latiem no snīpja izsniedza dabas takas karti un palaida mūs ganīties parkā.
Neuzkavējoties bērnu rotaļlaukumā, devāmies pa maršrutā nospraustajām bultām, kas mūs ieveda kokā grebtu lukturu un miniatūru mājeļu (sākot no vienkāršiem namiņiem un beidzot ar Līgatnes papīrfabrikas «Beiwerk» maketiem) nosētā meža pudurī.

Attēlos: vienkārša mājiņa un Nurmižu muižas makets.

Laipojot starp kokā darinātām ērcēm un cirslīšiem, šausminoties par moku placi un aplūkojot vienkočus — koka laiveles, kas grieztas kokā — nonācām pie «Zemes mājās» — no smilšmāla maisiem un malkas pagalēm būvēta ekobūvniecības eksperimenta.

Attēlā: eksperiments

Ar to šī pastaiga būtu noslēgusies, ja vien sārtvaidze kasierīte nebūtu pajautājusi uz kurieni tālāk ved mūsu līkumotais brīvdienu ceļš. Uzzinājusi, ka principā tiek mestas acis uz Nītaures pusi, viņa vidzemnieces lietišķumā piedāvāja 30% atlaidi pusdienām «Nītaures dzirnavās». Saimnieciskā struktūrvienība šo piedāvājumu atzina par labu esam, un komandēja parādi Nītaures virzienā.

Vējgrābsles

Pavasarīgo saules staru un remdeno radiatoru sildītas, mostas pirmās mušas. Tad apreibušas no atmodas laimes, vēzējot nogulētos spārnus un tīrot no acīm miegu, streipuļo pa dzīvokli meklējot siltāko stūrīti — viena ar nosiekalotajām kājām lāčo pa loga stiklu, kas pēc šādas apiešanās arvien vairāk brēc pēc spodrināšanas, otra, nespējusi izturēt dulnumu, novēlusies uz muguras spārdās ar kājām un griežoties uz riņķi traki zumzina, pārkliedzot pārraidi televizorā.

Tad, pēc pāris dienu vērošanas un šī priekšnesuma klausīšanās, saņēmos, un paņēmis vējgrābsles saujā palaidu tās brīvē no vienpadsmitā stāva lodžijas, un apmierināts par padarīto atgāzos tur iznestajā krēslā, lai aizsmēķējis vizualizētu tās pāris laimīgās — brīvē palaistās mušas. Taču, jo vairāk domāju, jo drūmākos toņos krāsojās šī aina.

Ja sākumā, tikušas vaļā no mana satvēriena, tās steidza ievilkt savās mazajās mušu plaušās brīvības saldo gaisu, tad jau nākamajā mirklī vējgrābsles nevis rotaļīgi lidinājās vienpadsmitā stāva augstumā, bet gan dzedrā vēja atdzesētas sastinga un kā mušas krīta lejā no galvu reibinošā augstuma.
Kurai, atsitoties pret koku zariem un iekrītot pērnajā zālē, izdevās aizmigušai izdzīvot, lai pienākot siltākam laikam mostos. Kura, triecoties pret asfaltēto ietvi, nositās beigta.

Nedaudz par pieklājību

Neskatoties uz to, cik netolerants un visādi citādi slikts esmu, tomēr uzskatu, ka bērnībā tiku labi audzināts. Nu pieklājībā noteikti.

Jau no bērna kājas, piemēram, esmu vienmēr laidis sievietes pa priekšu transportā, bet izkāpjot savai dāmai padevis roku. Tā šodien, laižot pa priekšu kārtējo omīšu un spindzeļu porciju, aizdomājos.
Lūk jaunībā, kad kādai sirdsdāmai pasniedzu roku izkāpjot, viņa mani nosauca par netipiski pieklājīgu un dzimušu nepareizajā gadsimtā. Labi, ka ar somiņu neiekrāva vai par impotentu nenosauca. Kopš tā laika man tāds kā rūgtumiņš sirdī, bet tomēr drosmīgi turpinu, jāsaka gan, ka citai dāmai, sniegt roku.

Tagad nedaudz par otro punktu — sieviešu laišanu pa priekšu, pieņemsim, transportā. Tas katru reizi ir ne tikai pašsaprotami pieklājīgs žests, bet vienlaicīgi arī pamatīgs blieziens nervu sistēmai. Jo — kad viņas visas, tādas sakrāsotas un štātīgas, vai nu jau sirmās šķipsnas piekrāsojušas un mollīgas, ieraušas transportā, tad pilnībā bloķē pilnīgi jebkādu darbību. Tad, nostājušās priekšā braukšanas kartiņas elektroniskajam lasītājam, pārkrāmē savas rokassomiņas saturu, no kura jebkurš normāls Makgaivers varētu uzķīlēt piecus Titānikus un vienu kosmosa kuģi Vostok, lai pienākot nākamajai pieturai palaistu pie eleketroniskās iekārtas nākamo, nebīšos šī vārda, daiļā dzimuma pārstāvi. Un es stāvu, un es gaidu, turot rokās jau pieturā no kabatas izvilkto braukšanas dokumentu. Un es noskatos uz to, kā jau piekto reizi, pie trešā karšu lasītāja, kāda kundze, pielietojot citu tehniku, vicina savu rokassomiņu.

Bet bērnībā tiku labi audzināts. Nu pieklājībā noteikti.