Pērkons

Divdesmit trešais

Šorīt, atverot acis, sajutos vairāk vīrietis, nekā citus rītus, un, paskatījies pa logu, sveicu draiskās sniegpārslas, kas balerīnu grācijā virpuļoja aiz stikla.
Apvilcis vīrišķīgus šortus izgāju uz lodžijas un paskatījos uz hantelēm, bet tad atkal pievērsos logam. Tā vairākas reizes mainījis skatienu no hantelēm, nu tādām pasmagām — vīrišķīgām, uz logu, iegāju atpakaļ viesistabā un noregulēju televizoru uz sporta ziņām.
Fonā skanot sporta apskatam, bet prātā kavējoties pie hantelēm uz lodžijas, iegāju virtuvē, kur paskatījos uz kausiņu dzintarkrāsas dzēriena, un vīrišķīgi, vienā rāvienā, izdzēru puslitru atdzesētas piparmētru tējas bez cukura.
Platiem soļiem mēroju ceļu uz sanmezglu, kur pēc ūdens kūres, ar vīrišķīgu mieru, nopētīju pāris dienas nekopto bārdu. Pārmaiņus skatoties uz bārdas dzenamo iekārtu un spogulī redzamajiem rugājiem, apģērbos.

Vēl nenonācis trolejbusa pieturā, es pieņēmu vīrišķīgu lēmumu — šodien, par godu zīmīgajam datumam, nebraukt ar 17. , bet gan darba gaitās doties izmantojot 23. trolejbusu. Turējis sev doto goda vārdu, izkāpu Čaka ielas pieturā, no kuras vīrišķīgā gaitā mēroju ceļu līdz Brīvības ielai, nepievēršot uzmanību ēku kristāla rotām — lāstekām.

Šobrīd, dzerot kafiju, lai publicētu šo rakstu, ar vīrišķu šarmu cenšos valdzināt klaviatūru. Un līdz ko man tas būs izdevies, es atļaušos nelielu vaļību un nospiedīšu «Enter».

No A uz B caur C

Šorīt, atstājot dzīvokli, lai apmeklētu CSDD, kāpņu būrītī apmainījāmies sveicieniem ar kaimiņieni. Viņa ir precēta un viņai ir divi bērni, no kuriem otrais ir pavisam mazs. Toties viņa ir simpātiska sieviete.

Man tuvākajā Purvciema trolejbusa pieturā transportu gaidīja trīs meitenes un ūsains onkulis. Vienai meitenei mugurā bija melns mētelītis un gari melni svārki, bet pārējās mīņājās puskažociņos. Toties visas trīs bija smukas.
Trolejbusā pamanīju vēl citas smukas meitenes. Viņas kāpa iekšā un ārā, iekšā un ārā. Tik daudz, ka ne saskaitīt. Toties trolejbuss gandrīz noskrēja no ceļa, tieši virsū gājēju ietvei. Gandrīz.

Kad gāju uz tramvaju šķita, ka pasaule nospiež bremzes pedāli, cilvēki sakustās tikai tad, kad uz viņiem paskatās, bet vilciens, kas lēnām, inerces vadīts, slīd uz priekšu, gaida neizbēgamo apstāšanos. Tas iesvieda mani karuselī kurā man sareiba galva un gandrīz paģību iepretī lielajam kinoteātrim. Toties no Zelta Zivtiņas tuneļa savās darba gaitās izleca mundrs čigāns, kas atgrieza mani realitātē. Gandrīz.

Tramvajā smuku meiteņu nebija. Vien tantiņa tantiņas gados, kas, nosēdusies man pie kreisā sāna, izmantojot pensionētu mobīlo telefonu, uzturēja aktīvu komunikāciju ar rūtiņu blociņā pierakstītu personu.
Kaut kur ap Friča Brīvzemnieka ielu, noraugoties uz to, kā divas kuplas kukažas stīvējās ārā pa vienām durvīm, mēmi nokliedzos :"Блядъ!", jo atcerējos, ka pasi atstāju mājās. Toties tantiņa tantiņas gados bija beigusi savu komunikāciju.

Saņēmis ierasto dzīves spērienu biju gatavs noskatīties uz CSDD darbinieka slaidi izstiepto vidējo pirkstu un otru roku, kas rāda pareizo virzienu uz tramvaja pieturu. Lai vai kā, nenotika nekas no tā. Trīs smukas meitenes bija pretīmnākošas, bet pārītis citas divas smukas — rindā stāvošas. Toties aromāts tajā iestādē ir uz mata kā slimnīcas ēdnīcā, kas rada sajūtu — ēst gribas, bet apmeklēt nē.

Atpkaļceļš bija garlaicīgs, ar pāris smukām meitenēm un tantiņām tantiņu gados, bez romiem un lēniem vilcieniem. Kā jau teicu — garlaicīgs. Gandrīz.

Tāds lūk stāsts ar negaidītiem pavērsieniem par laupīto iespēju Narvesenā norēķināties ar maksājumu karti, un pirmo reizi redzēto "telšu pilsētiņu".

336 mēneši

Privātmāja 201002021312

Bez interneta

[18:44] Shulcs: Pizģec, makaroņņiki uz visu galvu jebanuļisj
[18:44] Shulcs: New rules to be introduced by government decree will require people who upload videos onto the Internet to obtain authorization from the Communications Ministry similar to that required by television broadcasters
[18:45] Perkons: tas tak ir psc
[18:45] Shulcs: Maigi teikts, odnako
[18:45] Perkons: tas, bļaķ, ja es gribu ielikt lolkaķi, tad eju uz ministriju
[18:45] Shulcs: Jāgaida, kad Valži ko līdzīgu liks priekšā, viņiem tak tās lietiņas patīk
[18:45] Perkons: riktīgi
[18:46] Perkons: es gaidu, kad vispār izslēgs internetus
[18:47] Shulcs: Nu tas būtu risinājums, anyway. Izslēgt internetus, I mean
[18:47] Shulcs: Visiem probzas atkristu, i AKKĀm i antiteroristiem, i DP
[18:47] Shulcs: Iestātos miers uz visas planētas
[18:48] Perkons: un pilnīgs informācijas vakumms
[18:48] Shulcs: Nu pirktu laikrakstu Diena, huļe
[18:48] Perkons: nepirktu - viņi ir korumpēti un arī internetos raksta
[18:48] Perkons: uz sienām varētu blogot
[18:49] Perkons: un tvītot
[18:49] Shulcs: Aha, varētu veselu kvartālu kaut kādā Stopiņu pagastā šitam atvēlēt
[18:49] Shulcs: Vietējais blogspots
[18:49] Perkons: :))
[18:49] Perkons: Vides reklāmas - Onkulim jauns podkāsts. Artūrs tevi ielūz uz Mūkusalas ielu
[18:50] Perkons: Podkāsts pie Raiņa pieminekļa
[18:54] Shulcs: Pie Bastejkalna notiks 30 sekunžu video seanss "suns - metaļors"
[18:54] Shulcs: Komentārus viesu grāmatā
[18:54] Perkons: komentārus ar krītu uz asfalta
[18:54] Shulcs: Arī variants, pareizi

Mazbudžeta lielkino

Te nu beidzot tas ir.
Samontēts un principā pabeigts. Kases grāvējs «Avatars» paliek zaļš aiz skaudības.
Kemerons grauž nagus un mēģina sadabūt vēl lielāku budžetu.

Jūsu uzmanībai sensācija «Псковская область».

Atdod desu

Kuram gan nav nācies savā mūžā kaut reizi kaut ko nodot? Vai tās būtu asins analīzes, vai tukšās pudeles, vai vienalga kas. Un tāpat, katru reizi, kaut kas tiek saņemts pretī. Vai tas būtu dūriens pirkstā, vai santīms ķešā, vai sitiens pa purnu. Lai vai kā, un cik tas būtu mazsvarīgi, es šodien devos nodot čekus par saņemtajiem pakalpojumiem, lai pretī dabūtu procentus no iztērētās summas.
Tātad izgāju no kantora, kas atrodas uz Tallinas un Cēsu ielas stūra, un devos Valdemāra ielas virzienā, kur atrodas vārdā nenosauktā iestāde. Ārā viegli mīnusi, birst retas sniegpārslas, zem kājām, virs ledus kārtas, sniega un smilšu kokteilis. Īsāk sakot, gāju nodot čekus.
Pusstundas ilgā gājiena beigās atkal atrados pie sava kantora ar par pāris čekiem vieglāku maku, un neskanīgu balstiņu kori, kas manā galvā radīja nedzirdamu koncertu, un vilkos pa Brīvības ielu prom no centra.

Neliela atkāpe.
Pirms neilga laika meistarīgi pazaudēju vienīgo pastkastītes atslēgu, un atlauzis, un demontējis slēdzeni apņēmos to nomainīt. Lūk. Balstiņu dziedātās dziesmas lika man šodien nevis kāpt transportā, lai vizinātos mājās, bet gan apmeklēt tuvāko atslēdznieku kantori.

Tā solis pa solītim un tika sasniegts pirmais no man zināmajiem šāda veida iestādījumiem uz Brīvības ielas.
Visi atslēdznieki pēc skata ir vienādi. Nu gandrīz visi. Lielākā daļa no tiem mūžīgi ir aizņemti pie savas virpas, un ar nodurtu skatienu caur brillēm lūr uz kādu detaļu, kuru slīpē vēl no skolas beigšanas. Viņi mūžīgi ir nevaļīgi, un brīdī, kad tāds atslēdznieks tevi uzlūko, tu saproti, ka esi iztraucējis svarīgākās atslēdziņas izgatavošanu, kas varētu atvērt sazin kādu Pandoras lādi. Tā arī šis centīgais darbinieks, tikai atslēdzniekam raksturīgā manierē, smalki pajokoja un nosūtīja mani taisnā ceļā uz krāmu tirgu. Lai tur es meklēju tādus štruntus, kā pastkastītes slēdzenes.
Saņēmis vadošos norādījumus kātoju tālāk pa Brīvības ielu, prom no centra, jo neskanīgo balstiņu koris apgalvoja, ka tur, nemaz tik tālu, ir vēl viens atslēgu veikals.
Vienā dienā divi tik dažādi atslēdznieki. Pirmais — tipiskais atslēdznieks. Otrs — uz tirdzniecību tendēts cilvēks, kas mēģina palīdzēt apmeklētājam. Un, kas netipiski, saprot manu vēlmi un pat piedāvā divus variantus. Laikam caurkritis atslēdznieks, jo uz krāmu tirgu mani nesūtīja.

Puslīdz ticis skaidrībā ar pastkastītes problēmu, atkal ieklausījos neskanīgo balstiņu dziedāšanā.

Tas

Es kādu vakaru, kad meitas nebija mājās, es viņu lieliski izmēģināju, es viņu no visām pusēm, un šā un tā, un man likās, kad es ieveļos gultā, tad tas tā kā drusciņ ieņem manu to te augumu, to veidolu — ir tā, ka drusciņ piekļaujas, bet ne sevišķi, jo man mīksti nepatīk. Man patīk tā: viņš nedrīkst būt ne ciets, ne mīksts. Un viņš, manuprāt, bija vēl labāks, nekā es biju iedomājusies. Tad es sapratu, ka tas ir mans sapņu..., kuru man noteikti vajag...
Viņš bija sarullēts un tāds maziņš, tāds saplacis, bet tad, kad viņš ieņēma savu formu — tas bija apmēram divu stundu laikā tikai — mani pārsteidza, kā var būt tāds — ne tik ļoti biezs, viņš nav tik ļoti augsts, vai ne, bet kā tāds — tāds — tāds — es nezinu kā lai pasaka — tāds — ne mīksts, ne ciets.
Pirmais vakars bija ļoti, ļoti īpašs. Es, es visu vakaru nevarēju sagaidīt, kad es, es beidzot būšu gultā un kad es varēšu to tā pa īstam izbaudīt. Un šo vārdu «izbaudīt» es tiešām saku ar vislielāko tādu prieku , jo, jo tā bija tiešām izbaudīšana. Es negribu teikt, ka arī tagad tā nav, taču es esmu tik ļoti pie šīs ērtības pieradusi, ka man, es vairs nevaru neko citu iedomāties. Man tas liekas kaut kas, kaut kas ļoti, ļoti labs. No rīta, es, es biju izgulējusies. Man likās, ka pasaule ir tik skaista un es esmu tik viegla, un es biju ļoti, ļoti jauki atpūtusies. Tas, tas ir pats labākais ko var gaidīt viens nabaga cilvēks. Tas ir visjaukākais.
Atpūta. Miegs tāds tā kā, tā kā Dieva ausī.

Un tad dēls — dēls, jauks cilvēks viņš ir, sportists. Viņš saka :" Man ar laikam tāds derētu!". Nu ja! Nu ja! Un arī pēc pāris nedēļām viņam jau — jau arī bija mājās tāds. Jo viņš teica, ka :" Tik lielisks ... tik labi guļu. Es sen neesmu tik labi gulējis!". Un pēc tam — pēc tam nolēmām, ka mazmeitiņai, vienīgajai, nav vairs.
Un tad es nopirku mazmeitiņai. Arī. Nu, lai viņai arī kaut kas labs, taču — vai ne? Nu kāpēc, lai nebūtu mazmeitiņai piemērots? Viņš nav mīksts, vai ne? Mazmeitiņa uz tāda mīksta nemaz nevar tā gulēt. Viņš nav arī ciets.

Es vispār brīnījos — patiesi es biju, kā saka, viņu jau lietojusi — es brīnījos: tāds labs... un tik normāli un tik sakarīgs ... Un es domāju: "Wow, redz kā man bija veicies!".

Tas atbilst cilvēka vajadzībām un cilvēka iespējām.
Cilvēkam taču ir miegs un atpūta ir svarīgākais. Un pēc tam jau nāk viss — visas pārējās darbības. Vai ne?
Es esmu sevi nodrošinājusi. Par to pat nevar būt divu domu! Ja jau es nebūtu apmierināta, tad taču nebūtu ieteikusi nedz saviem draugiem, ne bērniem un ne mazbērniņam. Es esmu pārbaudījusi to pati uz sevis, un šobrīd es vispār labāku nezinu. Tas ir ļoti labs... ļoti labs... .
Un saldam miegam nekas labāks nevar būt!

Tuborg Julebryg

Regulāri, kā ikmēneša elektrības rēķins, es reizi gadā, pirms Ziemassvētkiem, tieku pie Tuborg Julebryg vērienīgiem alus krājumiem. Parasti tās ir divas 33 cl buņdžiņas atdzesēta alus dzēriena.
Par šī bairīša dzimšanas gadu uzskata 1981. gadu, un šeit nav nepieciešama augstākā matemātika, lai saprastu, ka priekš alus šis nav nekāds vecums. Lai vai kā, izskatās, ka dāņi ar šo alus ir trāpījuši desmitniekā, jo, pat neskatoties uz to, ka tiek tirgots vien sešas nedēļas gadā, tas spējis izpelnīties tādu popularitāti, kas to padara par ceturto pirktāko alus Dānijā.
Interesanti, ka dzēriens nopelnījis savdabīgus viena vakara svētkus «J-day», kuru svinēšana sākas pirmajā novembra piektdienā pulksten 8:59 vakarā, kad lielākajā daļā krogu, bāru un kafjenīcu sāk tirgot šo Ziemassvētku gardumu. Pats salikums «J-day» cēlies no dāņu vārda Juleøl, kas nozīmē Ziemassvētku alus. Tātad — Ziemassvētku alus diena!

Bet nupat man no rakstīšanas sāk kaltēt rīkli, un uzskatu, ka pienācis laiks atraut vaļā zilo trauku, lai tiktu pie garduma.

Man bieži ir jautājuši :" Vai tiešām tam alus, par kuru rakstīji, galīgi nav putu?". Labi, jautāts ir vienreiz, taču atbilde ir: "Nē, putas ir.". Viss atkarīgs no tā, kā lej. Šoreiz ielēju ar biezu putu slāni, kas pagaisa minūtes laikā.

Par pašu galveno — garšu.
Tā nu ir sanācis, ka dāņi patiešām garšīgu ninni brūvē uz Ziemassvētkiem un Lieldienām, bet visu pārējo laiku viņiem ir Carlsbergs. Šis tumša dzintara krāsas dzēriens, manuprāt, ir viņu veiksmīgākais mēģinājums pagatavot alus.
Kas vēl? Dzēriens pagatavots no ūdens un piedevām, smaržo pēc karameles, garšo labi, bet galvu reibina ar 5.6% lielu ātrumu.

Īsumā tas arī viss.

Skål!

Vasermana dēls

Šorīt, tikko pamodies, ievilku sev blakus ķepļepu. Fakts pats par sevi ierasts, un tāpat nekā neparasta nebija tajā, ka atvēru internetus un pārlaidu acis ziņām un citām ikdienišķām muļķībām, tai skaitā Vasermana dēla ikdienas pierakstiem. Viņa kārtējais memorands, ja tā to var nosaukt, lika man riebumā aizvērt ļapsi, apģērbt ģērbu un doties transporta virzienā.

Vēl nepagāja minūte pieturā, kad sāku izjust pastiprinātas jūtas pret apkārtējiem. Gan to aunu, kurš tiešām izskatījās pēc auna, tikai ar mapīti padusē. Gan tiem trīs krieviņiem, kas no skolas sola nonākuši pieturā nebija zaudējuši savas manieres un turpināja ālēties. Gan to meiteni, kas smieklīgi skrēja uz pieturu (meitenes vispār smieklīgi skrien), un kurai kājās bija stulbi zābaki. Nu patiešām stulbi, nevis tādi nekādi. Tomēr pa galvu man , nevis meitenei, kas smieklīgi skrēja, vandījās Vasermana dēls ar savu dzīves bagāžu un jaku ar tūkstots kabatiņām, kurās ir visas pasaules gudrības un mācības.

Jau trolejbusā, man priekšā esošajos krēslos, apsēdās krieviņi, kuriem zinību kalna smiltis vai no kabātām bira, bet atsitoties pret grīdu kļuva par saulespuķu sēklām, kas pa vienai vien apbēra ēnu pār viņu galvām. Kontrolieres ēnu, kas pieprasīja uzrādīt braukšanas karti, kas, ak, nebija vienam no jautrās trijotnes. Bet audzēknis, kā viņam mācīts, turējās savaldīgi un bez ierunām nesamaksāja sodu, un bez liekām, patiešām liekām, rupjībām pameta transportu sev vēlamajā pieturā.
Jā, tieši tobrīd iekāpa divas blondas, cik vien krāsotas brunetes var būt blondas, tautietes, un viena no viņām nosēdās man blakus, lai uzsāktu auglīgu sarunu par kādu "esīti", "kolonādi" un dzīvokļa biedriem, kuri vakarnakt esot saplēsušies līdz asarām un klaigām. Tas viss nebūtu nekas, ja šīs godātās jaunkundzes nelietotu блядь un нахуй biežāk kā es. Bet tas, protams, похуй, jo galvā tas Vasermana dēls ērtā krēslā visgudrs sēž un stāsta par pasaules kārtību, zinot visu par visiem vislabāk.